Līdz vēlēšanām palicis apmēram pusmēnesis, un to tuvošanās straujo rosību jūtam jo dienas, jo vairāk: regulāri jāattīra pasta kastīte no reklāmas makulatūras, biežāk vēlēšanu reklāmas jāpiecieš televīzijā…

Un ne tikai tas vien. Pienācis laiks domāt, par kuru partiju balsot. Tāds sarakstu piedāvājums! Tāda izvēle! Tomēr atliek vien par to tikai rūgti pasmaidīt. Vēl jo vairāk pašreizējos politiskos apstākļos, kad mums jābūt tik vienotiem, kā vēl nekad. Taču redzams, ka daudziem kandidātiem priekšplānā ir vēlme savu labumu stādīt augstāk par kopējām valsts interesēm. Tāpēc, neticis vienā, tāds veido atkal ko jaunu… Es nebūt nevēlos teikt, ka vēlme darboties politikas jomā būtu kaut kas slikts. Gluži otrādi. Tikai, manuprāt, partiju jau tāpat bija pārlieku daudz. Ievērojamu, būtisku atšķirību arī jaunveidoto partiju un sarakstu programmās nav. Arī mērķis nosargāt Latvijas neatkarību ir viens. Kāpēc tad cienījamie bijušie, topošie un esošie politiķi savai darbībai un aktivitātēm nevarēja izvēlēties kādu no jau esošajām partijām? To spektrs taču bija pietiekami plašs. Taču, kā izrādās, savstarpējā konkurence dara savu… Katrs grib būt pats pirmais ciemā, tāpēc – katrs dibina savējo!

Vēl amizantāk, ka bijušie varas cilvēki, tagad atgriežoties politikā, vēlētājiem sola to, ko paši, savulaik valdībā un Saeimā būdami, nav ne pildījuši, nedz arī domājuši pildīt. Un, kamēr, tā sauktās, latviskās partijas savā starpā karo par pašu siles labumiem, Saskaņas centrs un citas ”sociālistiskā spārna” varones tik ņemas spēkā.

Jāatzīstas, ka uz vēlēšanām esmu gājusi vien tāpēc, ka aizvien esmu baidījusies par iespējamo PCTVL, tagad Krievu saraksta  un Saskaņas centra uzvaru. Kā Latvijas pilsonei man bija kauns par T. Ždanokas starptautiskā līmeņa aktivitātēm, sevišķi jau Ukrainas sakarā. Uzticību nevieš arī Nila Ušakova aktivitātes gan ikgadējos 9. maija pasākumos, gan arī viņa nesenais brauciens uz Maskavu. Mūsu neatkarība ir trausla, to stiprinot, tāpat kā savulaik gājām uz barikādēm, šoreiz katram ir jādodas pie vēlēšanu urnām, lai neiznāk tā, ka kādā jaukā dienā zaļie, nāvi un postu nesošie cilvēciņi it kā lūgti, it kā aicināti parādās arī Latvijā…