Iespējams, tikai ļaudis, kuri, saules nogurdināti, sekošanu ziņām vismaz pāris nedēļas ir atmetuši pavisam un tāpēc nebūs pamanījuši, ka valsts reprezentatīvākā persona, tas ir, Prezidents, kritis nežēlastībā. Acīmredzot pat pašai prezidenta dzemdinātājpartijai Raimonda Vējoņa ārkārtīgi neveiklā runa Dziesmu svētku noslēguma koncertā (un gan jau arī Saeimas vēlēšanu tuvums), ļāva viņu jo pamatīgi kritizēt. Sak, “atradīsim gan jau atkal jaunu manipulējamo”…? Cilvēcīgi, protams, Vējoņa kunga žēl un, kaut pieredzes īsti nav, nomoda murgā spēju iejusties situācijā, kad liela pūļa priekšā tu pēkšņi pavisam apjūc. No otras puses, ja ar to runas mākslu tik pašvaki, vai prāta darbs rausties Prezidenta krēslā, ņemot vērā, ka gandrīz tikai ar to vienu vienīgo – ar daiļrunību – mūsu valstī šajā amatā esošajiem tad arī ir jānodarbojas? No trešās puses – nu, jā, slimība bija – žēlīgi, bet ceturtā puse atkal saka, ka būtu jau jāprotas laikā atkāpties, ja “krunku vairs netur“, nevis jāparazitē vēlīgi apmaksātā amatā.

Līdz ar R. Vējoņa gandrīz drošo “atvadu runu“ Saeimā (neviens Saeimā savu atbalstu viņa kandidatūrai nesola) sākušās spekulācijas par to, kā tad varētu norisināties nākamā Prezidenta vēlēšanās (atlicis mazliet mazāk nekā gads līdz šī termiņa beigām). Gluži tik neprātīgs Saeimā neviens nav un tā nopietni ideju par “tautas vēlētu Prezidentu”, kas izdīgst pēc katras jaunā izgāšanās, neviens nevirza. Un, kaut ar sirdī cieši ticu demokrātijas idejai, arī man šķiet, ka tik vienkāršoti šis process nedrīkstētu notikt. Kā biedējošs piemērs parasti man atmiņā šādos gadījumos iznirst Ivetas Grigules uzvaras gājiens Eiropas parlamenta virzienā – atliek vien pretendenta fotošopā uzlabotajai sejai parēgoties gana bieži, un sēkla jau ir iedēstīta – neizlēmīgo bari vēlēs par kaut ko “sev pazīstamu”. Un tā kā šis procents sabiedrībā ir gana prāvs, var gadīties, ka tikpat liels gribulis tiek arī valsts prezidenta kārtā, ja vien būs atradis gana biezos draugus jeb sponsorus, kas sejas pantus uzķēzīs uz visiem sētas stabiem Latvijā.

Ja šī ideja – atdot visu tautas rokās – šķiet par radikālu, tad šīs Saeimas sastāvs virza mazliet piezemētāku ideju – prezidentu deputātiem vēlēt atklātā balsojumā. Šo ideju gan šobrīd ir bloķējusi Zaļo un zemnieku savienība, atgaiņājoties, ka tas, lūk, gan nebūšot demokrātiski – cilvēki nevarēšot balsot pēc savas sirdsapziņas. Vairāk gan šķiet, ka tā ir drīzāk vairīšanās atklāt, ka liela daļa Saeimas deputātu tomēr ir tikai marionetes savu sponsoru rokās – balsos, kā viņiem liks, lai tur vai kas. Bet nu arī “atklātā balsojuma” virzītājus, šķiet, virza tikai un vienīgi vēlēšanu tuvums, nevis pēkšņi augšāmcēlusies apziņa, ka šī sistēma tiešām būtu labāka…