Kad pēdējā Tukuma domes sēdē apsprieda kāda pagasta siltuma tarifus, izraisījās plašas diskusijas par to, kurš ko izdarījis un kurš par ko samaksājis. Cita starpā izskanēja viedoklis, ka, redz, pašvaldības ēkas – kultūras nams, skola nosiltināta, uz šīm iestādēm atjaunotas siltumtrases, uzlikti siltuma skaitītāji un tagad beidzot tās maksās tik, cik patērēs. Nevis maksās par iedzīvotājiem, kuri, lūk, nav ne daudzdzīvokļu mājas siltinājuši, ne durvis ielikuši, ne par ko citu domājuši… Tāpēc arī viņiem, proti, iedzīvotājiem, beidzot jāmaksā tik, cik jāmaksā! It kā viss ir pareizi, par patērēto tiešām jāmaksā tik, cik jāmaksā, bet no otras puses – kas darīts, lai arī iedzīvotāji maksātu mazāk?
Proti, ne vienā vien vietā sagadījies, ka pašvaldība lielu daļu naudas ieguldījusi iestāžu uzturēšanā, bet iedzīvotāju intereses, piemēram, siltumtrases uz daudzdzīvokļu mājām atstājusi otrajā plānā. Vai brīnums, ka zudumi tagad tajās tādi, ka, šķiet, tarifs no tiem vien sastāv. Taču, vienalga, gluži kā ar pirkstu acī iebaksta, ka, redz, kā pašvaldība visu varējusi, bet iedzīvotāji…
Paga, paga, par kādu naudu tad visu to darījusi pašvaldība? Mucu zelta savā īpašumā izraka vai loterijā vinnēja?! Kas tad ir pašvaldības lielākais ienākumu avots? Protams, nodokļi, ko maksā tie paši peltie iedzīvotāji un viņu uzņēmumi no saviem ienākumiem. Loģiski, ka nauda, kas ieguldīta skolās un kultūras iestādēs, arī ir iedzīvotāju līdzdalības daļa, jo ne no kā jau nekas nerodas… To pašu var teikt par Eiropas projektiem, par kuriem bieži dzirdēts: "Mēs visu izdarījām par Eiropas naudu!" Lai gan labi zināms, ka katrā šajā projektā ir daļa pašvaldības līdzfinansējuma, tātad – atkal iedzīvotāju naudas. Patiesībā iedzīvotāji par visu samaksā vairākkārt – gan par līdzfinansējumu projektos, gan kredītu procentus, gan pēc tam paaugstinātus tarifus ūdens un siltumapgādes uzlabojumu dēļ, ja tādi bijuši… Un arī par zudumiem, ja uzlabojumu nav bijis. Turklāt iedzīvotāji, tieši viņi, nevis aizokeāna onkulis algo arī to vīzdegunīgo pašvaldības darboni, kas tagad uz viņu rēķina papildu atzinības kāro.
Tā kā komunālās lietas pagastā galu galā ir visa pamats un labklājība, gods un slava tiem pagastu darbiniekiem, kas vispirms raudzīja sakārtot tīklus iedzīvotājiem un tikai tad domāja par savām ērtībām. Bet ko teikt par tiem, kas lielā laimē saka, ka, paldies Dievam, no pakalpojumu sniegšanas iedzīvotājiem tikuši vaļā? Varbūt no tādiem ar to pašu dievpalīgu jātiek vaļā? Nav ko lieki tērēties, un miers?!