“Bet, kad mēs augām…” ir viens no tiem bieži mutē ņemtajiem vārdu salikumiem ar seniluma piegaršu un pretenzijām uz “vienīgo patiesību”. Un tomēr, ja neņem vērā minētās nianses, reizēm tiešām aptrūkstas citu izteiksmes veidu, kā noraksturot situāciju, ko iespējams aplūkot arī no laika rituma perspektīvas.

Kad kopā sanāk jau labi padzīvojuši jaunieši – nu tie, kas savu saulaino bērnību ir pavadījuši citā valstiskajā veidojumā –, un apmainās ar spilgtākajiem bērnu dienu piedzīvojumiem, tad pašiem jābrīnās, kā tik lieli izauguši? Katram otrajam ir kāda klenderēšanas epizode, pusuzceltu vai pussabrukušu objektu iekarošana, pirmā ledus iemēģināšana, “draudzēšanās“ ar svešiem suņiem u.tml. Un nekas! Visi it kā dzīvi vai, kas ticamāk, informācijas aprite tajos laikos bija gauži lēnīga un par tiem mazajiem, kas tomēr noslīkuši, nositušies vai savādāk gājuši bojā, uzzināja tikai pēc kāda laika un arī – izpušķotā versijā. Ko tobrīd darīja vecāki? Gan jau, ka bija cīši pārliecināti, ka, dodoties ikdienas darbos, savus bērnus atstājuši drošās rokās un drošā vidē. Un tomēr – “sunim vēl atceroties, ka viņš kādreiz bijis kucēns” jeb no personīgās pieredzes izsecinot, ka bērnu fantāzijas lidojums par to, kā iekulties nepatikšanās, ir vienkārši neizsmeļams, jaunie vecāki nereti ir kaut par gramu, tomēr uzmanīgāki. Un nav ko lieki brīnīties vai, kā reizēm dzirdēts, šķendēties, par to, ka šobrīd arī no likumdevēja puses ir norāde, ka mazu bērnu nepieskatīšana un atstāšana vienatnē vairs sen jau kā nav nekāds standarts.

Tādēļ sirds saraujas, kad atkal dzird par kādu pazudušo vai pazaudēto. Visvairāk parasti šokē līdzcilvēku rīcība jeb, precīzāk, ne-rīcība attiecīgajās situācijās. Ivanam neviens tā arī neiedomājās pajautāt, kur viņš tāds piecgadīgs viens pats dodas… Vēl ne tik sen Dobelē bērni, būdami vienā istabā ar saviem mirušajiem vecākiem, bet neviena nesadzirdēti, varēja noraudāt veselu nedēļu!… Un tad gribas jautāt (vai atcerēties), vai tad, kad mēs augām – arī tā bija? Vai tiešām cilvēki bija tikpat vienaldzīgi un neieinteresēti? Vai tomēr viens otru centās pieskatīt mazliet vairāk? Bet… neatceros.