Nevaru un nevaru izlemt, kā lai slejas nosaukumā pāris vārdos formulēt to, kas šobrīd nodarbina prātu. Dabas aizsardzība? Kaut kā neskan un īsti jau neaptver lauku. Civilā aizsardzība? Pārāk jau atgādina padomju laiku militarizāciju un stāstus par pareizu rīcību atomkara gadījumā… Bet apdraudējuma ziņā sajūtas kaut kā šodien ļoti līdzīgas. Līdzīgs ir arī tas pusaudža maksimālisma gadiem raksturīgais sašutums – nu kā tā var būt, ka notiek acīmredzami ačgārnas, mūsu visu dzīvību un veselību apdraudošas lietas, bet atbildīgie nodarbojas labākajā gadījumā ar papīriņu bīdīšanu, sliktākajā – ar klaju kaitniecību!? Un lai kā negribētos, šim sašutumam pamats pēdējā laikā tiek sagādāts teju vai pastāvīgi…

Dažādas ekoloģiskais katastrofas, kurās taču ciešam mēs visi, kā, piemēram, saindēti ūdeņi, beigtas zivis, degoši atkritumi, meži un purvi – nu jau notiek gan regulāri, gan, kā esmu pilnībā pārliecināta, – likumsakarīgi.

Gadiem bija un joprojām ir zināms, ka lielajiem pārtikas uzņēmumiem, kā «Tukuma piens», arī «Puratos» un «Tukuma straume» ir problēmas ar piesārņojuma radīšanu un dažādu veidu notekūdeņu attīrīšanu. Arī pirms, kā toreiz vēstīja, katastrofas Šlokenbekas ezerā jau vairākkārt bija ziņots par dažādiem negadījumiem un ķibelēm, kuru dēļ Slocenē nonāca te sūkalas, te saldais krējums, te ”pārāk stipri” mazgāšanas līdzekļi vai cita dzīviem organismiem toksiska žļurga. Par to atbildīgajiem pašvaldībā ne reizi vien un arī publiski sūdzējās pilsētas attīrīšanas iekārtu turētājs, «Tukuma ūdens» priekšnieks Ainārs Feldmanis. Jā, viņš nu beidzot ir notiesāts. (Ak, kāpēc prātā nāk bībeliskais stāsts par grēka āzi?) Un? Vai kaut par milimetru ir nākusi tuvāk pārliecība, ka nu gan nekas tāds vairs neatkārtosies, nu gan esam drošībā? Nē, ne mazākā mērā! Jo, pirmkārt, joprojām uzņēmumos nav toreiz, katastrofas laikā, par svarīgāko risinājumu atzīto priekšattīrīšanas iekārtu. Un gadījums ar «Straumi», kur šādas iekārtas it kā ir, bet kur, ja labi parēķina, vismaz mēnesi vājprātīga izskata notekūdeņu žļurga pumpēta no pārpilnajām nosēdakām un gāzta zemē vien pārdesmit metru attālumā no Slocenes, liecina – ja nav godaprāta, ja naudas kāre acīs cērtas (negribas maksāt par notekūdeņu aizvešanu uz attīrīšanas iekārtām), nekāda iekārta un uzraudzība nepalīdzēs.

Un uzraudzība – tas jau šai stāstā ir apdraudējums numur trīs. Kā izrādās, vienīgā patiesi atbildīgā par absolūti visu ar dabu, atkritumiem, piesārņojumu, smakām utt. saistīto ir Valsts Vides pārvalde jeb konkrēti mūsu novados – divi, kā šķiet, absolūti ar papīriem nosisti un dažāda ranga priekšnieku iebiedēti inspektori. Lai piedod šie abi puiši, bet manā 20 un vairāk gadu pieredzē neviens no inspektoriem bez iedzīvotāju un žurnālistu uzstājības nav itin neko konstatējis. Parasti viņus stumšus un teju ar draudiem jāvelk uz notikuma vietu, un arī tad, kā gadījumā ar «Straumi», inspektors aizgāja tikai tur, kur viņam atļāva, un nemaz neuzskatīja par vajadzīgu apskatīt videosižetā redzamo izgāztuvi, kā arī lūgt uzņēmējam dokumentāli pierādīt, kad un uz kurieni tad viņš tos notekūdeņus, kā pats melīgi apgalvoja, ir vedis. Jā, to zinām, ka pārkāpums (protams, ne pilnā mērā) tomēr konstatēts un sods uzņēmējam būs. Kāds? Par to vēl spriedīs, jo nav bijis laika, šobrīd visi inspektori, viss Ventspils dabas pārvaldes sastāvs spieto Ventspilī, apkarojot ogļu putekļus. Nez, vai tik Lembergam nav ievajadzējušies papildu ieroči cīņā ar oponentiem…

Kas tad paliek? Nu, ja – četras darbīgas un apzinīgas pašvaldības! It visām no tām ir gan atbildīgie par civilo aizsardzību, gan pašvaldības policisti. Šķiet, lai nu kas, bet vietēja vides piesārņojuma gadījumā viņi būtu īstie, kas par mūsu visu drošību varētu parūpēties. Bet – lika mazliet pagaidīt! Kā noskaidrojās preses konferencē, gan domes priekšsēdētājs Ērikas Lukmans, gan sabiedrisko attiecību virzītāja Dace Laukmane, piemēram, par «Straumes» cūkošanos, neko nebija ne redzējuši, ne dzirdējuši. (Laikam jau bija piemirsies, ka pats par šo notikumu bija sniedzis komentāru Latvijas Radio žurnālistam…) Un vispār, tā neesot pašvaldības atbildība… Ja būs iesniegums, tad izskatīs. Komitejās, domēs, nodaļās… Iespējams, 30 dienu laikā…

Kāds secinājums? Laikam jau nav variantu – jārīkojas kā tai stāstā par slīkoņglābšanu, kas pašu rokās. Ir jābūt kārtīgiem trauksmes cēlājiem. Nekādas iecietības – ne pret cūkotājiem – parastajiem, ne pret pašapmierinātībā iegrimušajiem papīru bīdītājiem!