No vienas puses it kā smieklīgi, bet tajā pašā laikā pavisam skumīgi vērot derdzīgo šovu, kas turpina uzņemt apgriezienus pēc “oligarhu sarunu” skandāla. Tā kuslā mīcīšanās, veidojot Saeimas komisiju! Gala rezultātā tāds čiks  gan vien sanāk un, kā rādās, Ingūna Sudraba pati būs galvenā pētniece, vai tiešām “Īstā Sudraba” sarunās pieminēta. Cita dārgmetāla, proti, “klusēšanas zelta” kārtējo reizi vitāli pietrūcis Aivaram Lembergam, kurš paša režisētajā absurda ludziņā cenšas iepīt nu jau arī Valsts prezidentu. Demonstratīvi un, pat gribētos teikt, bezkaunīgi tiek pieprasīts iesaistīties muļķīgā, toties publiskā diskusijā pat to pašu – vai viens no “valsts labumu“ pārdalītājiem ir bijis arī šīs mazās piejūras pilsētiņas allažiņ “nevainīgais“ un “nevarīgais” mērs? Un vispār… Tas esot bijis tik sen, ka tā vairs nav patiesība! (Varbūt citi darījumi jau dienas kārtībā?) Prezidents jeb, visticamāk, prezidenta kanceleja uz šādu A. Lemberga vēstulīti, manuprāt, reaģēja atbilstoši, solot pretenziju sniedzējam, valsts iedzīvotājam atbildēt rakstiski un – likuma noteiktajā kārtībā.

Bet, kas vienā situācijā atbilstoši, tas ne vienmēr kļūst par universālu rīcības modeli! Bieži, pat pārāk bieži tieši žurnālistiem nākas kļūt par starpniekiem gadījumos, kad iedzīvotāji pret paša gribu iesaistīti neauglīgās diskusijās vai sarakstē ar valsts un pašvaldības iestādēm. Tu viņiem prasi, kāpēc pēc ceļa remontdarbiem māja saplaisājusi (reāls gadījums Kandavas novadā), viņi tev uzrāda neskaitāmus dokumentus un ekspertu atzinumus, kāpēc tā “nevarēja notikt”. Jautā – vai nebūtu labi, ja maznodrošinātajam pašvaldības izīrētajā dzīvoklī būtu gan ūdens krāns, kas tomēr strādā, gan caurulīte, pa kuru ūdenim notecēt (tikpat reāla situācija Tukumā) – viņi tev paskaidro, ka problēmai pievērsīsies,… kad tam atliks laika. Un tā tava problēma nemanāmi kļūst arvien sīkāka, bet atbildīgās personas… – arvien lielākas un nesasniedzamākas..

Ziniet, ko visbiežāk dzird žurnālisti, kas kaut kā mēģina šādas un līdzīgas problēmas iekustināt? Kolēģi neļaus samelot, ka vienmēr viens un tas pats: “Kāpēc, kā kaut kas, vienmēr zvana avīzei?! Lai nāk pie manis – visu izrunāsim, visu paskaidrosim!” Bet pieredze liecina, ka tik vienkārši vis nav un, lai ar savām “sīkajām problēmām” patraucētu “lielus vīrus un sievas”, ir ne tikai drosmi, bet arī nervu zāles iepriekš jāsadzeras.