Par satiksmi un drošību runājot

Par to, cik droša satiksme ir Tukumā, jau daudz rakstīts, tomēr katra diena nāk ar jauniem pārsteigumiem. Tā vienurīt Rīgas ielas aplī pārsteidza melnā tērpts puisis uz elektriskā skrejriteņa – nepaskatījies ne pa labi, ne pa kreisi, tas negaidīti iznira no nekurienes – no piķa melnas tumsas laternas gaismā. Un vienā mirklī puisis bija mūsu auto priekšā. Šis un līdzīgie gadījumi allaž liek iedomāties: diez, kāpēc tie 100 gudrie Saeimā reiz lēma, ka pirms gājēju pārejas vairs nebūs jānokāpj no velosipēda (skrejriteņa)?!… Saprotams, tas visiem velobraucējiem un visiem pārējiem atvieglo pārvietošanos, bet no laikraksta lasītājiem esam dzirdējuši tik daudzus stāstus par to, cik gan negaidīti – no pagalma, no mājas stūra, no krūmāja – nereti iznirst kāds žiglais braucējs un vēsā mierā aizbrauc, kamēr autovadītājam teju vai jāķeras pie sirdszālēm.
Šajā visā kaut kas tomēr šķiet nepareizi. Ļaujot velobraucējiem brīvu brauktuves šķērsošanu, nav ņemts vērā, ka viņu vidu ir cilvēki, kas neieklausās tajā, kas teikts noteikumos. Jo cilvēks ir pieradis iet vieglāko ceļu un dzirdēt to, kas labāk patīk. Iespējams, visu šo atļauto lēmumu objekts ir bijis apzinīgs ceļu satiksmes dalībnieks, un diez vai kāds iedomājās bērnu uz elektriskā skrejriteņa, kas, braucot un šķērsojot ielu, nereti pagūst ielūkoties arī mobilajā tālrunī. Kamēr pati neredzēju, neticēju, ka tā var būt, bet, izrādās, – var!
Turpinot šo stāstu par drošību, nonākam pie nu jau bēdīgi slavenās un likvidētās gājēju pārejas Kurzemes ielā 2. Ir jāpiekrīt tiem apkārtējo namu iedzīvotājiem, kas vēl pagājušajā nedēļā teica, ka nu ir spiesti gaidīt nelaimi pie katrām kaucošām riepām. Tā vakar pēcpusdienā tikai laimīga nejaušība – šofera ātrā reakcija un izturīgās viņa auto bremzes – šai vietā paglāba divus acīmredzot pēc inerces ielu šķērsojošus pusaudžus…
Un tad ir jautājums: vai lēmums noņemt šo pāreju ir jel kā veicinājis satiksmes drošību šajā ielā?! Ko tas ir kopumā uzlabojis? Kā tas ir ļāvis īstenot to politiku, kas gadiem ir minēta kā svarīgākā – ka Tukuma ielās (un tā ir arī vispārēja Eiropas politika) ielas galvenais būs gājējs un tikai tad autovadītājs?! Ar to vien, ka pie staba ir piestiprināta ātrumu ierobežojošā zīme 30 km/h, nekāda drošība nav radīta, jo – šādi ierobežojumi, ja reiz uzlikti, tad ir arī reiz par reizei jānokontrolē. Un nav vajadzīgs pie katras pārējas nolikt policijas auto – ir mūsdienīgi risinājumi, kā piespiest ātru braucēju piebremzēt, tikai žēl, ka šajā projektā nekas tāds netika paredzēts.
Bet kāpēc tieši šī vieta nevarētu pārtapt gājēju pārejā ar paaugstinājumu, lai tomēr ātrums tiktu samazināts? Galu galā – priekšā skola, bērnudārzs. Kur te kādam ar auto jātriecas? To, ka šādi ātruma ierobežotāji strādā labi, liecina Meža ielas piemērs – visi pirms krustojuma samazina ātrumu!
Rezumējot: bez bieži skandētā – ja pats sevi sargāsi, arī Dievs tevi sargās, paliek vēl tāda lieta kā zināšanas. Varbūt kādā dienā mācību stundu skolā var sākt ar stāstu par satiksmes noteikumiem un par to, kā pašam justies droši uz ielas un kā palīdzēt citiem tā justies. Un varbūt skolas pašas var nākt ar iniciatīvu un aptaujāt skolēnus, lai saprastu, kuras gājēju pārejas bērni izmanto un kuras viņiem ir vajadzīgas. Tad atkristu daudz jautājumu, kreņķu un aplamas rīcības.










