Droši var teikt, ka veselīgs dzīves veids ir mūslaiku jaunā reliģija! Atšķirība vienīgi tajā, ka kārtīgs kristietis tic uz mūžīgo laimību pēc nāves, savukārt fanātiskie sodas ūdens dzērāji vai placentas rijēji cer uz “saules mūžu” vēl šepat, zemes dzīvē.

Protams, protams, tikai mazliet prātā pavieglais noliegs, ka pīpēt – fū!, dzert – pē!, un, ka nekontrolēta, nekritiska rīšana pavisam uzskatāmi bojā un reiz pa reizei arī nobeidz vēl itin dzīvot gribošus organismus. Šoreiz vairāk runa par tiem gadījumiem, ko tautā ierasts apzīmogot ar tādiem izteicieniem, kā “zāģēt zaru, uz kura pats sēž”, “izliet bērnu no vannītes” u.tml. Īsāk sakot, par galējībām, kas spēj jebkuru labu un pat cēlu ideju novest līdz absurdam.

Viens no piemēriem – modernā kustība pret vakcināciju. Ir saprotams, ja vecāki  rūpīgi pārdomā katras atsevišķās vakcīnas nepieciešamību un izsver iespējamos riskus (te, jāatzīst, reizēm ļoti grēko ārsti un par vakcinācijas riskiem ar pacientiem nez kādēļ runā nelabprāt), iepriekš veic analīzes u.tml. Bet gana lielu postu rada nekritiska antivakcinācijas sludināšana, kā rezultātā tiek apdraudēta ne tik daudz personīgā bērna veselība un dzīvība, cik kopējā sabiedrības imunitāte. Jau pērn Eiropā bija manāma tāda neliela panika par masalu uzliesmojumu. Sak, tā jau tāda “bērnu slimība” vien ir, tomēr kaut kādā ziņā neveiksmīgākos – vēl nevakcinētos bērnus, smagi slimus pieaugušos vai grūtnieces – šī ārkārtīgi lipīgā infekcija var ķert visai smagi un pat letāli (viena no komplikācijām ir smadzeņu iekaisums). Šāds uzliesmojums bija iespējams, jo nevakcinēto skaits pārsniedza pieļaujamo kritisko robežu, un, kas zina, kādas sen aizmirstas, it kā izskaustas slimības tādējādi kopīgiem spēkiem reanimējam?…

Otrs, gan ne tik globāla mēroga piemērs, bērnu ēdināšana Latvijas skolās un bērnudārzos. Kā vecāks ar visām četrām esmu par to, ka mācību iestādēs šāda ēdināšana ir un ka ir arī konkrētas ēdināšanas kvalitātes normas. Tomēr Veselības ministrijas aizrautība dažādu iniciatīvu īstenošanā vienlaikus dara bažīgu. Cīsiņus, saldos dzērienus apkaroja, sāls normas samazināja, nu kārta pienākusi… zivīm… Tās pēc jaunajiem noteikumiem drīkst lietot iepriekš neapstrādātas, tātad – svaigas un mūsu gadījumā tikko no Slocenes? Bet, vai šādi – dzenoties pēc arvien jaunām veselīguma virsotnēm, netiek apdraudēta ēdināšana mācību iestādēs kopumā? Vai tas nebūs pārlieku dārgs (veselīga pārtikas, ja ne paša audzēta, ir gana ekskluzīva prece) pakalpojums un vai maz bērni tādu – visām normām atbilstošu – ēdienu ēdīs? Vai neizjuks līdzsvars starp veselīgumu un siltu pusdienu nepieciešamību? Cerēsim uz to labāko…