Cilvēki ir ļoti atšķirīgi un, ja pilsēta (arī valsts un pasaule kopumā) būtu kā vienots organisms, kur katras šūniņas (lasi – cilvēka, ģimenes) vajadzības tiktu acu mirklī izpildītas, visticamāk, mēs nespētu pārvietoties un normāli eksistēt. Jo katra daļiņa centos rauties uz savu pusi. Un nekāds veselums, nekāda kopiena vispār nebūtu iespējama…

Vienam tīk pasēdēšana koku pavēnī, otrs ar visām četrām būs par koku izciršanu, jo viņa glaunais auto, kas novietots zem tiem, regulāri aplīp ar "nezināmas" izcelsmes vielām. Kāds nevar paiet garām nevienam pēc skata izsalkušam kaķītim un baro tos teju pie pašām daudzdzīvokļu mājas durvīm, bet cits jūtas nelaimīgs, jo gan paklājiņš pie durvīm nelabi ož, gan auto "grezno" pēdiņu izrakstīta taka uz motora pārsega. Viens priecājas par trīs piemājas bērzu pavēnī (viss, kas palicis pēc kārtējās kailcirtes) mītošo rudo lapsu ģimeni vai dūdošanu mājas bēniņos, cits uztraucas par infekcijām ar letālu iznākumu. Bet reizēm viens cilvēks pat spēj vienlaikus vēlēties nesavienojamo! Gribam pa logu skatīt glīti iekoptu mauriņu, bet sūdzamies, ka autostāvvietā par maz vietas vai ka iknedēļas pļaušanas darbi notiek pārāk skaļi… Vēlamies, lai ir kur aiziet izklaidēties nedēļas nogalēs, bet kategoriski iebilstam, ka izklaides vieta nebūtu tuvu paša mājām. Gribam ērtības, ko sniedz dzīvošana dzīvoklī (centrālā apkure, siltais ūdens, kanalizācija nav jāizved), bet vienlaikus nevaram ciest kaimiņus, kas pārak skaļi pārstaigā savu dzīvokli, vai bērnus, kuru ir pārāk daudz un tāpēc viņi sētā klaigā pārāk skaļi. Priecājamies, ja pilsēta attīstās, bet tikai… ja neredzam šīs attīstības sekas – būvniecību agrāko koku, paplašinātos ceļus agrāko krūmāju, kā arī kaijas un lidmašīnas nu jau tik pierasto kluso un tukšo debesu vietā…
Tomēr izvēloties vietu, kur dzīvot, jāpieņem tās kārtība, ko veido daudzu un dažādu cilvēku, arī citu dzīvu būtņu vēlmes un intereses, kā arī kopdzīves blakus efekti. Bet, runājot par mazpilsētu, tās šarms, manuprāt, ir tieši tajā, ka rāma dabas baudīšana lielākoties nebūt nav pretrunā ar tradicionāli pilsētnieciskiem priekiem. Tikai tos jāprot novērtēt un ar iecietīgu pateicību pieņemt.