Rīt ir Saimnieču diena jeb Annas, un man ir laiks ciešāk padomāt par savu vecomāti, ko ikdienā gan sauca par Annenu ar kurzemniekiem raksturīgo izskaņu vai, vēl biežāk, par kalējieni, kā jau kalēja sievai pieklājas. Pa šo balto pasaulīti kopā nostaigājām divdesmit gadus – no Brežņeva līdz Gorbačova laikiem. Kaut vecāmāte pusmūžā būtu mani pagaidījusi! Tad mēs šobrīd varētu sarunāties kā vienaudzes un kopīgi izsijāt to, kas pagājis, un to, kas vēl gaidāms. Bet toreiz, kad vēl bija iespēja sarunāties klātienē, man bija galvā bērnības un jaunības vējš, bet manam Annenam – rūpes par pēctečiem un nelielo lauku saimniecību. Es vecāsmātes atmiņas iesprostoju savu ideoloģisko priekšstatu būrī – kad viņa stāstīja par jaunsaimniecībai piešķirto zemi, kategoriski protestēju, ka tas noticis 1. Latvijas Republikas laikā, jo ticēju skolā stāstītajam, ka viss labais saistīts ar padomju varu. Vecāmāte nestrīdējās: politika viņu neinteresēja – lai devis, kas devis, galvenais, ka muižas kalpu pēctečiem bija iespēja tikt pie savas saimniecības. Es biju tik aprobežota savā kategorismā un nespējā ieklausīties un sadzirdēt, bet ir jau arī attaisnojums – pieredzes trūkums.

Man likās dīvaini, ka vecāsmātes vārdu krājumā nebija vārda ”mīlēt”. Viņa nebija lasījusi ne dzeju, ne romānus un nezināja, ka pareizi cilvēki precas aiz mīlestības (vismaz tā māca literatūras klasiķi). Uz jautājumu, vai Annens vecotēvu mīlējis, skanēja atbilde: ”Nu, dzīvojām kopā…” Un tā, vienkārši kopā dzīvojot, tika audzināti astoņi bērni un pavadīti 54 mūža gadi. Un tā, neietērpjot jūtas vārdos un iztiekot bez vārda ”mīlēt”, vecāmāte reiz neapautām kājām – zeķēs – 80 gadu vecumā noskrēja vairākus kilometrus, lai izsauktu man ārstu… Kaut mums visu uz šīs pasaules izdotos novērtēt laicīgi, bez atskatīšanās atpakaļ!

Ja laiks un aizspriedumi liek šķēršļus paaudzēm uzklausīt un saprast vienai otru, varbūt mums visiem vajag pierakstīt savas atmiņas un glabāt ģimenes arhīvā, lai ļautu mūsu un mūsu pēcteču domām kaut kad nākotnē satikties.