Lasot mūsu avīzi regulāri, droši vien esat pamanījuši, kas ir lielākais mūspuses notikums. Vismaz atbilstoši tam, cik lielā mērā atspoguļotas mūsu izdevuma slejās, tās noteikti ir Tukuma Mūzikas skolas 85. dzimšanas dienas svinības. Nopietni atskaites koncerti pašu mājās – skolā, vēl arī absolventu un skolotāju sagatavota programma. Lai arī koncerta apmeklētāju lielāko daļu veido ”iesaistītie” – radi, draugi, paziņas, skaidrs taču, ka tie ir nozīmīgi notikumi vietējā kultūrvidē. No nākotnes viedokļa raugoties – nenovērtējami. Mūzikas un mākslas skolu galvenais uzdevums jau nav izcilību ”ražošana”. Svarīgākais – šais skolās izaug cilvēki, kas neteiks, ka mākslas izstādēs redzami vien ķellējumi, bet klasiskā mūzika – vien traucējošs troksnis. Tieši skolās taču tiek ielikti nākotnes kultūras cilvēka pamati…

Taču, izrādās, tie, kas likumiem un naudai tuvāk, domā citādi. Izrādās, par katru priekšnesumu, katru uzstāšanos un koncertu, ko bērni sniedz klausītājiem, kas nav viņu skolotāji vai skolas biedri, skolai ir jāpērk…licence no Autortiesību aģentūras! Sākumā šai ziņai neticējām, domājām, ka kaut kas sajaukts vai pārprasts, jo īpaši tāpēc, ka uzstāšanās plašākas publikas priekšā, koncertu rīkošana jau iekļauta Kultūras ministrijas apstiprinātajā skolas programmā. Tātad – tā ir obligāta! Varbūt ir kāda kļūda, un licence jāpērk tikai tad, ja no skatītājiem un klausītājiem tiek iekasēta maksa?

Noskaidrojām. Nekādas kļūdas nav. Kultūras ministrijas speciālisti apstiprina – viss pareizi un likumam – Autortiesību, protams, atbilstoši. Par katru uzstāšanos, kuru dzird arī kāds no malas, piemēram, bērna mamma, vecmāmiņa, brālis, māsa vai fotožurnālists Jānis Vītols, skolai jāsamaksā pieci lati. Bet maksa par koncertu taču netiek ņemta!? Nu un? No tā cieš tikai izpildāmo dzejas, prozas vai skaņdarbu autori, kam autoratlīdzība tiek samazināta. Autortiesību aģentūra savu paņem jebkurā gadījumā. Un, kā redzams, atšķirībā no labi barota suņa, tā ”kož” pa labi un kreisi – i zaglim (peļņu gūstošam mūzikas un citu autordarbu izmantotājam), i savējam (bērniem, iespējamiem autordarbu patērētājiem un apmaksātājiem nākotnē)…