Šajās dienās gadījās būt skumjā radu pasākumā kādā skaistā Latvijas mazpilsētiņā. Pēc vieglo smilšu vēlējuma un kavēšanās atmiņās par kopā pavadītajiem dzīves mirkļiem runas pavērsās jaunās paaudzes virzienā. Un izrādījās, ka lielākā daļa dzīvo, strādā un mācās svešumā, atbraukusi vien uz īso atvadu brīdi. Vaicājot par iespējamo atgriešanos, uzreiz arī saņemam atbildi: ”Par minimālo algu bērnus uzaudzināt un izskolot šeit nevaram, bet ar svešumā nopelnīto vēl vecmāmiņai palīdzam.” Viens no jauniešiem gan stāsta, ka ļoti sailgojies pēc mājām un, kaut gan pelnījis labi, atgriezies, taču daudzmaz atalgotu darbu celtniecībā atradis vien… Tallinā.

Nu Saeima apstiprinājusi Pārskatīto Eiropas Sociālo hartu, kas paredz tiesības uz sociālo vienlīdzību un darba aizsardzību, taču noraidīja minimālās algas celšanu, jo Ministru prezidents bažījas par valsts budžetu un konkurētspēju. Droši vien, ka šīs bažas ir pamatotas. Taču tad grūti izskaidrot, kāpēc valstī tiek tērēti resursi reemigrācijas plāna gatavošanai? Un šo plānu autori valsts kabinetos par minimālo algu nestrādā, bet gan vēlas saņemt konkurētspējīgu atalgojumu, pat vēl vairāk – medijos aizvien vairāk parādās ziņas, ka valsts ierēdņi un amatpersonas nesaņemot savai kvalifikācijai atbilstošu atalgojumu. Tomēr mums visiem vajadzētu apzināties, ka lielās un mazās algas vienā valstī ir savstarpēji saistītas. Vai ir apsvērts variants, ka, paaugstinot minimālo algu (varbūt sākotnēji pat ne līdz Ls 300), ēnu ekonomikas daļa samazināsies un tādējādi palielināsies valsts budžeta ienākumi?…

Bet laikam jau jāpiekrīt Valsts prezidenta Andra Bērziņa teiktajam tautiešiem Īrijā, ka pašlaik reemigrācijas plānus Latvijā nav iespējams realizēt. Taču saka jau, ka cerība mirst pēdējā…