Domājat, tas bija nejauši, ka piektdien kādā publiskā vietā divi jaunieši cieši viens ap otru čubinājās? Un tās daudzās sarkanās sirsniņas veikalos un košie papīra rožu ziedi pa vienam un buntītēs? Tad vēl visi tie atgādinājumi par dāvanām, ziediem, pārsteigumiem, brīnumiem… Nu, protams, tas viss vistiešāk saistīts ar visu mīlētāju aizstāvi – Svēto Valentīnu!
Jaunieši, ar kuriem par šo sirsniņdienu parunājos, smēja vien. Dāvanām viņiem naudas nepietiekot, taču bučas no puišiem meitenes dabūšot. Varbūt pa klusu iezīmēšot kādai burtnīcā sirdi. Jauniešuprāt, svinēt vai nesvinēt, esot katra paša ziņā, un ne vecumam, ne dzimumam te neesot nekādas nozīmes. Pati diena taču pasaka priekša, ko darīt un kā justies. Priecīgi. Varbūt jauniešiem taisnība – ja nav laika ikdienā kādai jūtu izpausmei saņemties, ar Valentīndienu mums tiek piedāvāts veids, kā šo ceļu padarīt vieglāku? Kā radīt iemeslu uzlīmēt uz vaiga sirsniņu, uzdāvināt kādu ziedu vai, ja jūtas vērpušās klusībā, nu par tām darīt zināmu tam otram vai otrai… Kā nupat dzirdēju sakām kādā seriālā – mīlestības mums apkārt nav par maz, tikai nereti neprotam par to priecāties… Lūk, nu ir taču diena, kas par to atgādina – ka par mīlestību vajag priecāties!
Bet tos, kam atkal gribas īgni iesaukties, ka esam ļāvuši pie mums ievazāties svešiem svētkiem, aicinu nepiktoties, jo šai dienai tiek piedāvāta izvēle – negribi svinēt mīlestības dienu, svini pavasara gaidīšanu, ko latvieši ar dažādām izpausmēm allaž darījuši bez bēdu. Lai arī viss ārs vēl sniega pilns, atliek vien palūkoties pa logu – koku zari mazo putniņu pilni. Aukstā laikā izraisīto klusēšanu nu nomainījušas viņu jautrās dziesmas un sparīgā villošanās. Vai tikpat labi varat ļauties praktiskai pavasara gaidīšanai, iepērkot sēklu paciņas vai diedzējot lokus. Ticiet, Svētais Valentīns noteikti arī ar to būtu ļoti apmierināts!