Par līdzsvaru domājot
Kā, domājams, apliecinās lielākais vairums mācīto vai pašpasludināto attiecību ekspertu, viens no saskaņas pamatu pamatiem ir līdzsvars. Proti, ja vēlies, lai tevi mīl, ciena un, galu galā, vakaros pamasē tavas nogurušās pēdiņas, esi gatavs atbildēt vismaz ar to pašu, ja ne vairāk. Piekrītu – ne jau vienmēr šo līdzsvaru izdodas īstenot un noturēt, bet, vai tādēļ jāsamierinās un vairs nav jācešans tiekties uz to labāko? Tas tā – par attiecībām…
Bet zināmas līdzības saskatāmas arī citās cilvēciskās eksistences sfērās, jo neba no zila gaisa izrauts, ka ”dots devējam” mēdz arī ”atdoties”.
Diemžēl realitātē bieži krītam kārdinājumā – ņemt un pat grābt ar abām rokām sev, sev un vēlreiz sev taču ir daudz vieglāk, nekā saspringt, domājot, ko pats vari vai varētu sniegt otram cilvēkam, sabiedrībai vai, lai arī cik tas novazāti neizklausītos, valstij un (varbūt tomēr) pat pasaulei? Un tas tā nenotiek individuālajā līmenī vien – tā ir visai plaša un dažādos līmeņos izrādīta parādība. Piemēram, par to bieži nākas aizdomāties, kad kārtējo reizi anonīmos interneta komentāros, bet tik pat labi, publisku personu izteikumos jādzir un jālasa, kāds ”ļaunums” ir Eiropas Savienība un kādos tik grēkos nav vainojams NATO (par pēdējo īpaši gribošs izteikties ir, piemēram, Ventspils gandrīz mērs). Tiek minēta gan mērķtiecīga Latvijas ražošanas iznīcināšana, gan it kā slepenie plāni mūsu tukšajos laukos izmitināt imigrantus un mežos izvietot slepenās bāzes… Visus pārmetumus ne uzskaitīt! Tai pat laikā kaut kā tiek aizmirsts gan par pēdējos gados sagādātajām ērtībām, finansiālajiem ieguvumiem, plašāku pieredzi un lielāku drošību, kas gūta, par svešu naudu un, tieši iesaistoties iepriekš nonievātajās aliansēs. Un tas viss, būsim godīgi, ar minimālu atdevi no mūsu puses.
Taču, vai laikā, kad kaimiņu lielvalsts, iespējams, piena produktu un augļu trūkuma iespaidā sākusi diskusijas par preventīvu kodoluzbrukumu, nav pēdējais brīdis, kad nopietnāk domāt par līdzsvaru attiecībās un arī pašu ieguldījumiem? Nu, kaut vai to pieticīgo 2% apmērā no mūsu nelielā IKP, kas reiz solīti, stājoties NATO?
