Jāsak, – ierosmi slejai deva bildes ar Jaunpils ceļa malā nozāģētajiem vītoliem. Redzot milzīgos kokus vāļājamies ceļa malā, patiesībā aptrūkās vārdu. Tomēr jautājums – kad tā mežonīgā koku ciršana reiz beigsies!? – palika.

Vienīgais mierinājums, ka tūlīt klāt 15. aprīlis, kad ārpus meža vairs cirst kokus nevar, lai gan zinām, ka arī šiem nosacījumiem ir vairāki izņēmumi.

Tomēr šis stāsts būs vairāk par ciršanas kultūru, par attieksmi pret kokiem un attieksmi pret darbu un zināšanām. Milzkalnei cauri braucot, grūti nepamanīt līdz parka līmenim iztīrīto meža stūrīti. Viss ”tīrs, glīts, sakopts” – dažu cilvēku izpratnē, protams. Bet kā ar dabu, kā ar tās daļu, kas ir dzīves vieta citai dzīvajai radībai? Kur palikt mazajiem putniņiem, kas tieši krūmājā būtu jāvij ligzda?! Par to, ka velti prasīt no lielajiem meža izcirtējiem, lai smagā tehnika aiz sevis atstātu kādu krūmu puduri, kādu ”galotnīti, kur putniem`i uzmesties”, jautājumu nav. Bet ko teikt, ja tāds nepaliek arī tad, ja vīri visus darbus ar rokām dara?! Viena lieta, ja darbojas privātais savā zemē, bet šis pēc kadastra ir pašvaldībai piederošs stūrītis, kur taču vajadzētu kādam raudzīties, kā viss notiek. Bet, iespējams, tas ir kāda darbu vadītāja ”gaumes jautājums”. Tāpat kā veids, kā ar tehniku tiek nodragātas jeb vienkārši izvarotas ceļmalas. Mums ir skaidrots, ka tas viss tiek darīts drošības labad, lai krūmi nelien uz ceļa, lai neierobežotu redzamību, lai grāvjus atbrīvotu un vēl visādus brīnumus, bet – pēc kā tas izskatās?! Un kā tas tiek darīts?! Tā, ka visa brauktuve no vienas vietas ir piemesta ar zariem un mizām! Un tas nekādi neuzlabo braukšanas drošību. Vai tiešām arī šiem darbiem nav pārbaudītāja?!

Lielajā zāģēšanā arī Tukums allaž pratis izcelties. Kad rakstījām par Mālkalna attīstības vīziju, projekta autoru stāstītais šķita tik cerīgs, jo vai katrai reiz, īpaši par Draudzības parku domājot, īpaši stādītai koku audzei un arī vēlākos gados īpaši veidotiem atsevišķiem kokiem un krūmiem tika atrasts pielietojums. Tomēr liels bija pārsteigums, ka Mālkalna apsaimniekošana “pa jaunam” atkal sākas ar koku ciršanu, nevis stādīšanu. Es zinu argumentu: “Ļaujiet taču darīt tiem, kas zina un saprot!” Bet vai saprot? Vai zina? Vai tikai zāģē, lai kādu nodarbinātu; varbūt, lai malkas krājumus papildinātu vai kāda paša iedomāta smukuma dēļ?! Katrā ziņā nekur šo skaidrojumu nerodam. (Tāpat kā par Durbes parku, par kuru vēl atsevišķs stāsts…)

Tagad ar šausmām jāgaida Kurzemes ielas pārbūves trešā kārta, jo līdz ar to, visdrīzāk, šī iela pazaudēs tajā augošās liepiņas. Jā, tās ir šķības un greizas, postītas katru mīļu brīdi, kad vien kādam ienācis prātā kaut ko parakt, un pamatīgi sālītas katru ziemu, jo citāda kārtība pilsētas ielu kopējiem prātā nav nākusi. Bet tie ir lieli koki, kas šajā – pilsētas blīvi apbūvētajā daļā – dod gan ēnu, gan skābekli. Pirms četriem gadiem notika šī projekta sabiedriskā apspriešana, kurā tika atzīts, ka posmā no Raudas ielas līdz Meža ielas aplim plānots nocirst 81 koku, bet vietā iestādīt 69, un tie noteikti būšot dižstādi. Iespējam, tā būs, bet tāpat kā par sprīdi garajām viciņām Durbes parkā var tikai vaicāt, kad šie koki izaugs? Lai atceramies ne reizi vien pieminēto Zemītes ielu, kur lielos bērzus nozāģēja pirms astoņiem gadiem un vietā iestādīja jaunus kokus. Jā, it kā dižstādus. To izmērs diemžēl šais gados tikpat kā nav palielinājies. Protams, esam dzirdējuši argumentus, ka sāls traucē, bet vai tas neliek pārvērtēt ar vieglu roku pieļauto lielu un vēl gana stipru koku nozāģēšanu vēl jo vairāk?! Vismaz aizdomājoties, ka koks ir vērtība, tāpēc darot maksimāli visu, lai katru koku aizsargātu, izmantojot dažādas konstrukcijas un nelejot sāli kā no pārpilnības raga vietās, kur papildus vēl rullē traktoriņš… Tas noteikti nav ne lēti, ne izdevīgi.

Interesanti, ka tāda vispārpieņemta pasaules prakse ir pilsētās skaitīt kokus, piemēram, Londonā ir 8 miljoni koku, Toronto – 10 miljoni, bet Ņujorkā – 5 miljoni. Cik koku ir Tukumā? Un cik no tiem tiešām ir koki nevis vārgai nīkuļošanai paredzētas vicas un maikstis?