Publikācijas vajadzībām kārtējo reizi nācās parakņāties kustonīšu dzīves aprakstos un, ai, teju balta skaudība radās par daža laba eksistenciālo vienkāršību! Ņemsim pārtikas kodes. Līdzīgi kā citiem tauriņiem (Jā, jā – kode  ir taurenītis!), arī kodēm to lidoņu periodā tik mīla prātā vien. Nedod ēst, nedod dzert, dod tik atrast pavisam īsās dzīvītes īsteno draugu un tad jau var arī droši mirt! Vēl pirms tam gan obligātā nodeva dabas likumiem – jānodrošina sava ģenētiskā materiāla pēctecība. Izrādās, ka viens tāds sīkulītis spējot izdēt no 50 līdz pat 400 oliņām, no kurām pie labiem apstākļiem izšķiļas kāpuriņi. Un tie nu metas virsū visiem pārtikas krājumiem, kas nu vien tiem atvēlētajā dzīves platībā ir pieejami. Pie bada laikiem graužot pat apmetumu un mēbeļu koka detaļas…

Zinot, ka pašu ģimenē, ja kas, diez vai ar apmetumu izlīdzēsies, gribot negribot bažīgums piemetas, kad kārtējā diena ar kārtējiem «Covid-19» rekordiem iesākusies. Un ne tik daudz pati saslimšana biedē (jo katrs jau klusībā cer, ka būs tas laimīgais gadījums, kas šo sērgu pārcietīs bez simptomiem vai ar pavisam vieglu diskomfortu…), cik situācija, kurā mēs visi atradīsimies pēc tam. «Latvijas produktivitātes ziņojuma 2020» prezentācijā šonedēļ izskanējis, ka jau tagad mums būtu jāgatavojas ekonomikas lēcienam, ar to, protams, domājot lēcienu augšup. Optimistisku darot tas, ka «Covid-19» vakcīnas nu jau kļūst par salīdzinoši tuvu nākotni. Tāpat vien, saka ziņojums, tas gan arī nenotiks un politiķiem būs tāpat jādomā gan par to, kā infrastruktūras nepilnības novērst, gan darba spēku atbilstoši tirgus vajadzībām izglītot un vēl arī nevienlīdzību sabiedrībā – galu galā un beidzot! – mazināt. Īsāk sakot, allaž aktuālās lietas atrisināt. Cits jautājums, protams, ko tad īsti lietas labā darīs, jo šobrīd – krīzes apstākļos – diez vai objektīvi iespējams novērtēt, kā cilvēki to būs pārdzīvojuši. Nepārprast!  Šajā gadījumā noteikti nestājos to rindās, kas vienlīdz sirsnīgi kritizē gan valdības noteiktos ierobežojumus pandēmijas laikā, gan ieviestos atbalsta mehānismus, jo „ir taču par maz“. (Gandrīz droši varu apgalvot, ka daļa no šiem bija tikpat sparīgi bļāvēji arī ilgi pirms «Covid-19» – vienkārši bija mazāk laika un mazāk iespēju tik publiski izpausties.) Taču tajā pašā laikā pārlieku labā atmiņā ir iepriekšējā – 2009. gada – ekonomiskā krīze, kas nu ļoti sāpīgi sita gan pa privāto, gan sabiedrisko sektoru. Ievērojamas izmaiņas ikdienas paradumos daudzi ieviesa neba tādēļ, ka nebija, kur iet vai braukt (kā šobrīd), bet vienkārši – daudz ko vairs nevarēja atļauties… Daudziem arī māju vietā palika tikai joprojām neatmaksājami parādi. Vai šoreiz atkārpīšanās iepriekšējā līmenī būs mazāk traumējoša? Kas zina…

Katrā gadījumā tādos pārdomu brīžos reizēm tiešām gribas būs kā tādai kodei – par mīlu vien, par mīlu vien domāt un arī ar tapetēm pamieloties…