Nu jau, šķiet, nav vairs neviena sevis cienoša preses izdevuma, kas kaut ko nebūtu uzrakstījis par šoziem lielo kritušo dzīvnieku skaitu Ķemeru nacionālā parka Dunduru pļavās. Tiek lēsts, ka bojā gājuši apmēram 20% no taurgovju ganāmpulka. Un nu sākas visdažādākas aktivitātes: sarosījušies gan tie, kuriem Ķemeru Nacionālais parks kaut kādā mērā traucē, gan dažādās dzīvnieku aizstāvju organizācijas, gan Zemkopības ministrs Armands Krauze priekšvēlēšanu laikā no bitēm meties uz taurgovīm un, protams, protams, – pat pats Arigo Toro (Aldis Gobzems) no tālās Spānijas pamanījies saskaitīt dzīvnieku līķus Dunduru pļavās... Pašlaik dažādām institūcijām tiek piespēlēti juridiskās un praktiskās atbildības līmeņi gluži vai kā futbolā. Jā, nu arī Valsts prezidents teicis savu vārdu…

Dabas aizsardzības pārvalde savā mājas lapā nākusi klajā ar paziņojumu, ka tā ir tikai zemes iznomātāja un tāpēc visa atbildība ir jāuzņemas… nomniekam – biedrībai «Ķemeru Nacionālā parka fonds»,  jo tieši tai pieder taurgovju un koniku zirgu ganāmpulks. Cik vienkārši atkratīties no atbildības! 

Un ne vārda par to, ka nepieciešams uzturēt 466 hektāros zālāju bioloģisko daudzveidību, nodrošināt biotopu aizsardzību! Ne vārda par to, ka interesei vajadzētu būt valsts mērogā, ka šī ir iespēja izdarīt secinājumus, lai pieņemtu pareizos lēmumus turpmākam darbam, kurā ieinteresētas būtu visas puses. Neesmu eksperte, bet tomēr, kaut nedaudz pazīstot lauku dzīvi un dabu, šis nav nekāds īpašs pārsteigums: zinām, ka taurgovis ir Polijā īpaši izveidoti dzīvnieki dzīvei savvaļā. Jāņem vērā, ka arī agrāk ziemas mums bija bargākas nekā Polijā. Vairākus pēdējos gadus mūsu ziemas bija neierasti siltas un īsas. Labi pārziemoja gan jaunie un spēcīgie dzīvnieki, gan vecie un ne tik spēcīgie. Un nu uznāca tāda ziema, kāda pie mums mēdza būt agrāk. Kāds tur brīnums, ka savvaļas ganāmpulka kritums ir tik liels, kaut arī tika nodrošināta barība? Tā kā dzīvnieku blīvums ir liels, tad plēsēji – meža sanitāri – ar savu misiju netiek galā. Kā zināms, tad parka dabas aizsardzības plānā tieši ir paredzēts, ka kritušie un dzīvie dzīvnieki piesaista plēsējus un tāpēc ir nozīmīgi īpaši aizsargājamo sugu saglabāšanā… Vai atbildības futbollēšanas vietā nevajadzētu vairāk pētīt šo ne visai patīkamo pieredzi un nospraust uzdevumus, kā plānotos rezultātus sasniegt bez tik nežēlīgas prakses? 

Diemžēl atceros arī laiku, kad bija nepatikšanas ar izmukušo lāci Gaujas nacionālajā parkā. Arī tad Dabas aizsardzības pārvalde nebija saprotoša un no darba tika atstādināta Velga Vītola, kas visu savu mūža darbu ir veltījusi lāčiem un citiem aprūpējamiem dzīvniekiem parka teritorijā, kas patiešām devusi reālu ieguldījumu dabas izzināšanā un aizsardzībā. Toreiz tas bija kā sitiens zem jostas vietas ne tikai Velgai Vītolai, bet visiem, kuri zināja gan Velgas ieguldījumu dabas aizsardzībā, gan paši bija dabas aizsardzības entuziasti no sirds un dvēseles. 

Vai šoreiz notiks tas pats: sak, sameklēsim vienu par grēkāzi un mēs – tie pārējie blakus stāvējušie, tā sakot, mazgāsim rokas nevainībā?! Iespējams man pārmetīs, ka Dabas aizsardzības pārvaldē taču ir tikai ierēdņi, kuri redz grafikas, ailītes, likumus, sodus un baidās par savu posteni vai amatu un algu. Bet vai mums tiešām ir vajadzīgi ierēdņi, kam itin nemaz neinteresē ceļš uz rezultātu un pats rezultāts, ko attiecīgajā jomā vēlamies sasniegt?!

Bažīgu dara arī nesenais Viedās administrācijas un reģionālas attīstības ministra Raimonda Čudara, manuprāt, ne pārāk viedais lēmums, ka Nacionālajam botāniskajam dārzam nav nepieciešams savs direktors, ka botāniskā dārza vadība jāuztic Dabas aizsardzības pārvaldei. Varbūt vajadzēja samazināt vienu ierēdņa vietu ministrijā, lai varētu samaksāt algu direktoram? Nacionālais botāniskais dārzs ir ļoti nozīmīga botānisko dārgumu, kā arī Latvijas selekcionāru izveidoto mums visiem ļoti nozīmīgo šķirņu krātuve. Turklāt to uzturēšanas prasa ievērojamus līdzekļus. Negribētu, ka paviršas pieejas dēļ mēs šos dārgumus neatgriezeniski zaudētu. Turklāt šo reorganizāciju nekādi nevar nosaukt par birokrātijas mazināšanu. 

Gribas cerēt, ka šā gada rūgtā pieredze Ķemeru nacionālajā parkā nebūs spalviņu spodrināšana visiem tiem, kam par katru cenu gribas būt pamanītiem, bet gan sniegs secinājumus un vērtējumu turpmākajam darbam dabas vērtību saglabāšanā.