Stāsts par to, kā pagājušajā gadā personīgi iesaistījos krupju glābšanas akcijā, maigi sakot, ir neveikli komisks. Atradu sev aizsniedzamus ceļa posmus, kuros biju apņēmības pilna ik pārdienu patrulēt. Skeptiskākiem ģimenes locekļiem pat diezgan veiksmīgi iestāstīju, cik tas svarīgi, – nest pāri ceļam tādu vēl visai samiegojušos, uz tausti pagalam aukstu princi, kurš var taču būt pat mans vienaudzis, jo dzīvojot šīs radībiņas pat līdz gadiem četrdesmit. Tas, protams, ar piebildi, ja pirms tam uz ceļa netiek auto saplacinātas…

Mans devums krupju populācijas vairošanā un sargāšanā gan bija gauži niecīgs, jo vismaz manās patruļu vietās tos tā arī nesastapu. Arī beigtus ne! Kas savukārt lika aizdomāties, vai agrākos gados reģistrētā krupju ziemošanas vieta (Tukuma novada Plieņciemā) maz vēl pastāv, ņemot vērā, ka salīdzinoši nesen ceļa posmā bija veikti kaut kādi ceļmalu sakārtošanas, atmežošanas vai, iespējams, kabeļu rakšanas darbi. Ej nu tu sazin. Tā aizpildīju anketu ar kaut kādu tur sabrauktu kāpuru aprakstiem un samierinājos, ka šoreiz acīmredzot man nav lemts. Tomēr nevar arī teikt, ka neko neguvu. Pirmkārt, vairāk uzzināju dažādus interesantus faktus par krupjiem, otrkārt, īpaši jau krēslas stundās braucot, joprojām cenšos pa ceļu pārvietoties daudz apzinīgāk un uzmanīgāk. Līdz šim – ar panākumiem, jo, gan tie glābjamie krupji pamanīti, gan eži, gan citi zvēri veiksmīgi apbraukti. Ptfu, ptfu, ptfu! – jāspļauj pār plecu.

Un tas pēdīgais – būt pēc iespējas apzinātākam, sēžot pie stūres, – patiesībā jau ir ārkārtīgi svarīgi ne tikai tad, ja rūp krēslas zonas prinči un princeses. Vai mazums piedzīvots tādu situāciju, kad ikdienas ceļa posms nobraukts tā kā mazliet pa miglu, kā saprāta autopilotā? Vienu brīdi te, otrā – jau citur, paralēli galvā šķetinot citas ikdiena domas, nevis koncentrējoties ceļam. Bet atbildīgā brīdī, kad svarīgs reakcijas ātrums, tas nebūt nav tas labākais stāvolis, kādā atrasties uz ceļa. Tādēļ, lai arī kopumā kā rīti, tā vakari top gaišāki, mans vēlējums: modrību nezaudēt! Tā būs drošāk pašam, un, kā tomēr klusībā vienmēr ceru, arī to piebraukti asiņaino ādiņu uz ceļiem ar laiku tomēr kļūst mazāk!