Tuvojoties mūsu valsts simtgadei, aizdomājos par kādu pavisam ikdienišķu lietu – par krāmiem. Jeb par to, ko par tādiem mēdzam saukt. Par mēbelēm, sadzīves priekšmetiem, fotogrāfijām un daudz ko citu. Gandrīz vai ik dienas dzirdam un masu mēdijos lasām, ka, piemēram, apģērbi, ko neesam vilkuši mugurā gadus divus, noteikti metami ārā – lai atbrīvotu skapī vietu  jauniem krā…, vai, atvainojos, jauniem apģērbiem un apaviem. Protams, varam to visu atdot labdarībai, tādējādi paplašinot arī to cilvēku loku, kuri jaunus palagus sen vairs nepērk, un arī vecos vairs nemazgā: veļas pulveris sanākot par dārgu. Tad jau labāk aiziet uz Sarkano Krustu vai kādu humpalu bodi un par pavisam mazām naudiņām nopirkt visu vajadzīgo! (Es te nerunāju par tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nespēj apgādāt paši sevi, un arī valsts nepietiekami rūpējas par šo kategoriju līdzcilvēkiem).

Tāpat tas notiek arī ar visu pārējo, senas fotogrāfijas ieskaitot. Tiek audzināta tāda kā ārā metēju sabiedrība. Senču bildes? Krāmi vien ir.  Un kam gan vajadzīgs kožu saēstais vectēva kažoks, kam – vecmāmuļas adītās novalkātās vilnas zeķes? Tās taču kož! Mūsdienās lielveikalos nopērkamas dažādu krāsu un materiāla īszeķes un arī garākas – visos iespējamos lielumos un krāsās…

Reiz, apmeklējot Dobeles Amatu māju, noskatījos, cik aizkustinoši, ar kādu uzmanību ikviens aplūkoja sen adītu pirkstaino cimdu – vienīgo no pāra, kam neizskaidrojamā veidā izdevies paglābties no kodēm. Tiesa, no cimdiņa maz, kas bija palicis pāri, taču… tas bija kļuvis par cimdu izstādes vienreizējāko un mīļāko eksponātu! Tas noticis, pateicoties kādam cilvēkam, kas to saglabāja. Neuzskatīja par krāmu, kas no skapja ar steigu izmetams. Gluži pretēji: kāda no dzimtas čaklākajām adītājām to reiz darinājusi, tāpēc viņas piemiņa saglabājama – meitām un mazmeitām, vedeklām un kaimiņsievām, izstādes apmeklētājām par prieku. Cik ilgi, jūs jautāsit? Tik ilgi, kamēr vien… saglabāsies. Kamēr būs, kas neizmet mēslainē vai neatdod ugunij, bet pēta un apbrīno, lepojoties ar savas dzimtas saknēm un senču darinājumiem. Un šoreiz nav svarīgi, vai tie ir adījumi, audumi, vai apputējušas vectēva darinātās kamanas, vai vienkāršs koka sālstrauciņš. Vai kaut kas no smalkiem rokdarbiem, kas darināti sveču gaismā garajos rudens vakaros (Mūsdienās pat spilgtā elektrības gaisma nevar daudzas tautumeitas piedabūt pie rokdarbiem – viņām pilnīgi pietiek ar masu produkciju lielveikalos…). Ja kāds šajā sakarā, gribot taisnoties vai attaisnoties teic, ka nupat tiek aicināts atgriezties pie skalu gaismas, tādam varu sacīt: tā nebūt nav! Galvenais, ko gribēju pasacīt: nemetiet ārā to, ko citi varbūt nosauktu par krāmiem! Iztukšot skapjus aicina galantērijas lielražotāji, iztīrīt bēniņus un atvilktnes – plastmasas sadzīves priekšmetu ražotāji. Viņiem visiem vajadzīgs noieta tirgus. Mūsu senās fotogrāfijas ir dzīvā Latvijas vēsture, ko nedraugiem tā vien gribētos pārrakstīt sev par attaisnojumu, savai kādreizējai rīcībai par labu… Bet kas vajadzīgs mums? Latviešiem, un ne tikai. Padomāsim, kas mums ir krāmi, un kas – tautas vēstures, kultūras un mākslas liecības.

Simtgadi sagaidot, top jaunas dokumentālās un mākslas filmas, uz ekrāniem un žurnālos, laikrakstos redzami bagātīgi ilustrēti cilvēkstāsti. Un nereti gadās tā, ka fotogrāfija runā daudz pārliecinošāk par stāstīto. Bilde atspoguļo īsteno vēsturi – no lopu vagona ceļā uz Sibīriju, līdz pat kauju ainām, bada izmocītajiem bērniem un bažīgu mājās atgriešanos… Kur mēs to visu ņemtu, ja viens nenofotografētu, cits – nesaglabātu?