Izglītības joma, nozare vai sistēma – sauc, kā gribi – mūsu valstī ir gluži vai kā nobloķēta piekabe – smaga un neizkustināma. Nē, nē, kad jādricelē skolotājs vai bērnu dārza audzinātājs – parastais, tad viss notiek. Lai atceramies kaut lielo revolūciju ar obligāto augstāko izglītību. Un kur tad vēl pēdējo gadu šausma – katra skolotāja ”obligātais portfolio” – papīru blāķis ar personisko pedagoģiski audzinošo programmu!… Bet atlika tik pieķerties šīs sistēmas neaizskaramo kastai – augstskolām –, kad uguns pakulās.

Taču laikam jau beidzot ir sasniegta kāda kritiskā robeža, ja reiz ministra Roberta Ķīļa piedāvātās reformas beigu beigās atbalstīja gan valdība, gan koalīcijas padome, gan, kas ir jo svarīgāk, valsts lielākās augstskolas – Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš un divu prestižāko mācību iestāžu – Rīgas Ekonomiskās augstskolas un Rīgas Juridiskās augstskolas – studenti.

Kā tad bija līdz šim? Piemēram, sacepa augstskolas ar ”pedagoģijas” novirzienu, savāca par pasniedzējiem visus, kas bija pazīstami un varbūt pat kaut kur pedagoģijai blakus stāvējuši, un izsita ne tikai valsts finansējumu, bet arī likumu, ka pedagoģiskā izglītība visiem, kas izglītības iestādei tuvojas, ir obligāta. Ienākumi – garantēti! Rezultāts? Par zaudējumiem skolām un bērnudārziem varam runāt joprojām. Vēl tagad dažas Rīgas Pedagoģijas skolā ļoti labu izglītību un tālākos darba panākumus guvušas audzinātājas cīnās ar savu laiku ņemtiem mācību kredītiem. Daža jau sen to dara kādā vienkāršā darbā Anglijā vai Īrijā. Bet slavenais Stabiņš ir pazudis gan ar viņu, gan valsts naudu tālēs zilajās. Savukārt nule kā veiktais studiju virzienu izvērtējums mūsu valstī rāda, ka, piemēram, pedagoģijā – no 74 programmām tikai 33 uzskatāmas par daudz maz kvalitatīvām, 30 ir ar būtiskiem trūkumiem, bet 11 vispār jāslēdz, un tur ik gadu bezjēdzīgi tiek iztērēti 440 000 budžeta naudas. Kopumā secināts, ka nekvalitatīvām augstskolu mācību programmām tiek atvēlēti 740 000 latu budžeta naudas. Un patiesībā šai slejā pietrūkst vietas, lai aprakstītu visus personīgi zināmos piemērus par totālo bezatbildību, kas vērojama augstskolu darbā. Gan jau arī jūs, lasītāji, esat dzirdējuši par to, ka pat ļoti dārgās programmās pasniedzēji uz lekcijām nenāk, nāk nesagatavojušies vai pat piedzērušies. Ir daudzas studiju programmas, kas studentu, no kura noplēstas 10 ādas, pilnā apjomā spēj nodarbināt labi, ja trīs dienas nedēļā. Zinu vairākus it kā jau augsta ranga pasniedzējus, kas nepārvalda angļu valodu, bet lekcijās gluži kā savus lasa svešu autoru darbus, ko tulkojuši viņu zinošāki studenti…

Kur piedāvāto pārmaiņu sāls, par ko tāds uztraukums? Par to, ka nu visām Latvijas augstskolām un to pasniedzējiem būs jāstrādā reālas konkurences apstākļos. Ka nevarēs izmantot budžeta naudu un pēc tam kaut kā nebūt, ar pašam vien zināmām metodēm un mazmazītiņā vietējo ieinteresēto lokā apstiprinātām programmām. Būs pašiem jāmācās, jāstrādā un, iespējams, arī jāatbild par rezultātu. Tāpat kā vairumam cilvēku mūsu valstī un daudzviet citur pasaulē.