Klausoties, kā valsts cenšas atrast vislabāko veidu, ka stimulēt jaunās ģimenes, lai tās sarosās pirmajam vai kādam nākamajam bērniņam, bija jāaizdomājas ne tik daudz par to, kas tiešām būtu labākais atbalsts, bet par kaut ko citu. Proti, vai tikai nebūs tā, ka bažās par valsts sarukšanu metīsimies no viena grāvja otrā, visvairāk domājot tikai par tiem, kas iespējams dzims, vienlaikus aizmirstot, ka ir bērni, kas aug tagad un kuru vajadzības nebūt nav pilnībā nodrošinātas. Tāpēc šiem labumu meklētājiem gribas vaicāt, vai atbalsts būs gana liels un gana nozīmīgs, lai ģimenes to sajustu vēl arī tad, kad bērnam būs jāiet bērnudārzā vai skolā?

Par laimi vismaz bērnudārzu rindu problēma Tukuma novadā “pa lielam” ir beigusies, un vismaz šī brīža jaunajiem vecākiem vairs nav jāatsakās no darba, lai pieskatītu bērnu, jo vietu bērnudārza nav, bet aukles ir dārgas ar visu līdzmaksājumu. Arī vieta skolā nav kā Rīgā deficīts, bet ar to vien jau bērna vajadzības nebeidzas. Arvien lielas diskusijas bijušas par brīvpusdienām – novadā tās aizstātas ar līdzmaksājumu vecākiem, lai gan neviens vien politiskais spēks iepriekš bija solījis atbalstu tieši bezmaksas maltītēm skolā. Bet ne jau tāpēc tās varētu būt svarīgas, ka labi izklausās priekšvēlēšanu programmās vai nodrošinātu lielāku peļņu ēdinātājiem. Tas būtu reāls atbalsts daudziem, kas naudu maciņā skaita ne tikai pirms algas. Protams, kā pretarguments varētu būt bērnu pūļi skolām tuvējos veikalos, kur pēc iepirkšanās tukšie vēderi tiek aizpildīti ar pāris bulciņām, šokolādes batoniņu un saldināto dzērienu, bet… Iespējams, ja būtu paēstas pusdienas, varbūt pietiktu ar vienu bulciņu?… Bet tā tikai tāda minēšana. Taču skaidrs, ka par šo atbalstu var un arī vajag diskutēt.

Mūsu redzeslokā nu jau otro reizi nonācis cits atbalsta veids – atbalsts braukšanas maksai un transporta kompensācijām. Un te nu jāsaka, ka, sastādot šos noteikumus, kā jau dažkārt gadās, līdz ar ūdeni no vanniņas, šķiet, izliets arī bērns… Jo – labi gribot atbalstīt ģimenes, sanāk, ka ar vienu roku tiek piedāvāta transporta kompensācija, bet tais pašos noteikumos ierakstītas tādas prasības, kas, ja tos lasītu cieši un pa burtam, tikpat kā nav izpildāmas. Protams, katram bērnam noteikumus neuzrakstīs, bet te nu atkal nonākam atkal pie tā paša – vai maz tas šādā veidā jādara? Vispār spējam redzēt katra bērna vajadzības un palīdzēt pēc būtības, ne noteikumu burta?!

Pagastos sūdzas, ka gada laikā piedzimst trīs vai četri bērni… Nu tad taču var ar katru ģimeni aprunāties un noskaidrot, ko un kā tai palīdzēt, ja tas tiešām nepieciešams?! Taču arvien nepamet sajūta, ka visa tā pilsētu un pagastu pārvaldīšana iekārtota tā, lai drīzāk ”atšaudītos” no ”uzmācīgajiem iedzīvotājiem”, nekā redzētu un arī risinātu katra vajadzības.

Nereti vecāki saka, ka tikai tie, kas paši var bērnus izvadāt, var viņiem nodrošināt ko vairāk nekā tikai skolu, jo, ja nākas paļauties tikai uz skolēnu autobusu, tad ir tikai tas, ko var pagūt izdarīt skolā. Un daudzi, gribot ko vairāk, pārceļas tuvāk pilsētām… Slēgtas skolas, bērnudārzi, veikali, pamestas mājas un tukši, nu, varbūt kārtējo karjeru izvaroti lauki. Vai tas ir ceļš, kurā savu nākotni redzam?