Lai cik daudz nebūtu runu par dažādām negācijām pašu mājās un pasaulē, ir vērts padomāt, cik daudz no tā, kas mūs satrauc, tā arī paliek runu līmenī…

Jautājums par to, cik daudz var paveikt viens cilvēks un vai mums būtu jāuzņemas atbildība par lietām, kas mums nepatīk, bet ko šķietami nespējam ietekmēt? Visticamāk, tas ir jautājums par to, ko esam gatavi upurēt savu ideālu vārdā… Un otrs – ne tik viegli šodien formulēt savas vēlmes. Viegli pateikt – vēlos labāku dzīvi, taču – kurš un par kādu naudu to piegādās? Ideālus vairumtirdzniecībai tirgo vien partijas, taču, kā zināms, tas ir saspiestā gaisa rūpals. Reālajā dzīvē ir daudz pavisam konkrētu jautājumu. Piemēram, ja gribi sunīti, tad – kādas šķirnes? Kur to turēsi, ar ko barosi, vai kastrēsi? Gribi vairāk naudas? Palielini savu tirgus vērtību – vairāk strādā, mācies, krāpies, taupi vai laupi… Tevi neapmierina kārtība valstī? Nu tad cīnies un pārliecini par savām idejām; protams, izšķirot to smalko niansi, kas tevi šķir no trako krekla (tāpēc nekad nevajag tēmēt pārāk zemu un cīņu par labāku dzīvi sākt vienpersoniski vietējā komunālajā kantorī).
Atcerieties, ka kopībā spēks – partijas jau tādi domubiedru pulciņi vien ir. Ņemot vērā, ka cilvēks ir tāds kukainis, kas idejas dēļ ne vien naudu, bet pat dzīvību ziedos, ir vērts uztaustīt sabiedrības nervu un atrast pavelkošo ideju. Mācieties no fīrera vai… Mātes Terēzes. Var viens cilvēks, var daudz paveikt, ja vien savām idejām rod atbalstu; partejiski domājot – sekojiet tiem, kas zina, kur Laimes lāci meklēt un kādos sabiedriskajos darbos to nodarbināt! Taču jāatceras – katra ideja, novesta līdz absurdam, kļūst par savu pretmetu. Katra ideja, kas pieļauj privilēģijas, nes fīrera sēklu un vardarbīgas nāves risku. Laistiet mazu alkatību un redzēsiet, kas izaugs – vien augonis ar sūtību pārsprāgt! Tālab lolojiet labo, kā Māte Terēze – nekarojot, bet palīdzot tiem, kam visgrūtāk. Kā tas puisis, kurš ar aicinājumu internetā spēja savākt domubiedrus labdarības akcijai Bērnu slimnīcā… Tikai ar šādu pienesumu varam lāpīt to plaisu, kas dzīvi no idejām šķir…