Pēdējā laikā biežāk nācies parunāties ar pagastu cilvēkiem un pavērot, kāds ir viņu noskaņojums šeit un tagad. Kā viņi jūtas, tik ilgi stumdītās un asi kritizētās reģionālās reformas rezultātā, kas iesākta un turpina īstenoties pašā ekonomiskās krīzes epicentrā?

Secinājums Nr. 1: cilvēki ir ļoti apmulsuši, it īpaši tur, kur viņiem vairs nav pašiem nekādas lemšanas. Un visvairāk par to, ka par svarīgāko un par to, kurš atlaists, kas atkal pagastam nogriezts, uzzina vien, saņemot ikrīta pastu. Pat svētku reizēs, kā stāsta kāda pagasta kultūras dzīves, vārda tiešākajā nozīmē, fanātiķe, cilvēku sejās rūpes nepazūd, un šķiet, ka viņi priecājas kā pēdējo reizi, izlādējot gan visu pozitīvo, gan negatīvo, kas šajā laikā sakrājies. Un vēl – ir būtiska atšķirība – vai dzīve rit daudz maz patstāvīgā pagastā vai "pievienotajā"! Kā izteicās, kāda dažādus laikus un varas piedzīvojusi kundze, "pievienotie" vienmēr būs zaudētājos un ar laiku…pat izzudīs. Kādēļ? Jo gan psiholoģiski, gan praktiski nosacīto centriņu nosacītajiem vadītājiem ir grūti savus horizontus paplašināt un vienlīdz radoši domāt par sava un kaimiņpagastu ļaudīm. Vienmēr būs kāds, kurš izpelnīsies mazāku atbalstu, jo vienkārši atradīsies tālāk, būs svešāks un satiekoties būs mazāk kauns viņam acīs skatīties.
Secinājums Nr. 2: cerības, ka reiz jau tā krīze beigsies – cilvēkos it kā ir. Kaut arī, mēģinot saskatīt kādu daudz maz ticamu argumentu šādām cerībām,…tas neizdodas. Cilvēki lielākoties ir neapmierināt, jo nav jau muļķi un redz, cik veikli tiek pieņemti lēmumi, kas vistiešākajā veidā skar viņu maciņus, bet cik kūtri, ja tas skar kādu tuvāk varai stāvošu vai pat tai – piederošu. Pat paši miermīlīgākie un pamatu pamatos optimistiskākie pilsoņi sākuši runāt kaut ko par "vardarbīgu izrēķināšanos".
Secinājums Nr. 3: un tomēr – ir vēl gaiši cilvēki, kurus ne krīze, ne varas maiņas nesalauž. Viņi zina, ka vislielākais spēks ir vienotībā – gan paša ģimenē, gan pagastā, gan valstī. Viņiem svarīgākais – pēc labākās sirdsapziņas padarīts darbs. Gada tumšākajās dienās to arī visvairāk vajag – lai šāds gaišums vairojas!