Latvijas Neatkarības atjaunošanas svētkos aizsākta brīnišķīga tradīcija – Baltā galdauta svētki. Iecerēts, ka tie aicina kopā sanāk ģimenei, draugiem, radiem un kaimiņiem, lai pieminētu labo, kas kopā savā valstī pieredzēts un piedzīvots, kā arī godam sagaidītu Latvijas simtgadi. Daudzviet Rīgā un novados šo dienu atzīmē visai plaši. Piemin sasniegumus, kas gūti gan valsts mērogā, gan ārpus tās robežām. Priecē, ka tieši Latvijas neatkarības gadadienā tiek atkal vērtas Latvijas Mākslas muzeja durvis, ka Latvijas Nacionālajā botāniskajā dārzā maijā  uz grupu ekskursijām atjaunotajā skaistajā oranžērijā jau visi laiki aizņemti, ka esam spējuši izveidot savu Likteņdārzu Daugavas krastos un tepat, Smārdē, ierīkot Vēju dārzu, bet Ragaciemā zvejnieki uztur savu tēvu un vectēvu garu, atjaunojot tīklu būdas, vācot senos sadzīves priekšmetus un darba rīkus. No sirds lepojos ar viņu patriotismu, kas tiek pierādīts ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem.

Un tomēr līdzās visām aprakstītajām un arī vēl nenosauktajām labajām lietām apzinos, ka mūsu salīdzinoši nesen iegūtā brīvība ir trausla un tāpēc ir īpaši sargājama. No prāta neiziet notikumi Gruzijā, Ukrainā, draudīga ieroču šķinda atskan pavisam tuvu mūsu valsts robežām… Un tāpēc vēl jo vairāk nesaprotami ir atsevišķi Rīgas mēra Nila Ušakova, arī Ventspils oligarha Aivara Lemberga izteikumi, atsevišķu valsts amatpersonu darījumi attiecībās ar Putina Krieviju. Lai arī kā bijušais politiķis Jānis Naglis, vēl citi lieli un mazi uzņēmēji taisnojas, ka visus nodokļus valstij maksā godīgi, atbilstoši likumam, mahinācijas, ”ietaupot” sociālo nodokli,  saskatāma pat ar neapbruņotu aci. Vai tā tiek atbalstīta valsts, kurā dzīvojam, kuru mīlam? Vai taksometra šoferi, citi strādājošie, kuri dažādu shēmu dēļ ir pakļauti sociālam riskam, spēs ticēt savai valstij? Vai tiešām šādu rīcību varam nosaukt par valstij lojālu? Un, kā zināms, šīs shēmas galā ir vēl citi bijušie politiķi, tagad – oligarhi…

Un tomēr… Tik daudzās pilsētās un laukos, mājās un to pagalmos tika klāti goda galdi. Ar baltiem galdautiem un cerībām, ka pienāks laiks, kad visu valsts pilsoņu, arī politiķu domas un darbi būs gan tīrāki, gan baltāki, gan godīgāki. Jo stāsts, līdzīgi kā kādā dziesmā, jau nav par baltiem galdautiem vai krekliem, bet ir… par sirdsapziņām.