Skatoties, kā te, mūsu mazajā zemītē, uzdarbojas bankas, uzreiz atmiņā ataust gan pirmo atjaunotās valsts politiķu sapņi par Latviju kā banku paradīze, gan manu vecāku laika hotentotiem veltīta tusiņu dziesma. Abos – gan sapņos, gan dziesmā – bija pieminētas palmas. Un banku darbos, nedarbos tāpat kā dziesmā ir arī stāsti par gana mežonīgām attiecībām…

Kad, krīzei sākoties, ievērojama sabiedrības daļa nonāca absolūtā kredītu verdzībā, turklāt tādā, kas nebeigtos (un daudziem arī nebeigsies) paaudžu paaudzēs, bankas nepiekāpās ne par naga melnumu. Arī pareizie ”eksperti” atradās, kas savu mājokļu kredītos noslīkušos (visbiežāk jaunus, tikko ģimenes izveidojušus cilvēkus) par muļķiem-vienkāršajiem sauca. Un ierēdnis, kam banku lietās teju augstākā vara, pēkšņi par komercbanku lobiju (interešu caursitēju) tapa. Jā, jā, tas pats, Mārtiņš Bičevskis, kas ”mācēja” valstij Parexu no bijušajiem īpašniekiem nopirkt, tagad ir Komercbanku asociācijas vadonis! Un, protams, ne tad, ne tagad par to, ka kredītu verdzība ir arī banku vaina – neviena pušplēsta vārda!

Bet viens solījums bija, faktiski divi. Politiķi, valdība, visi solīja, ka jaunu ģimeni valstī mīlēs, tai īpaša programma būs. Būs atbalsts mājokļa kredītam, būs maksātnespējā nolikto atslēgu princips… Reālu darbu jau nav, bet… bankas apvainojās. Kredītus nedošot, tie būšot ļoti dārgi. Re, SEB savu darbību ”optimizē” jeb cilvēkus atlaiž un mums garu e-mēli jeb tikai internetsakarus atstāj. Dzīvokļus, ko parādniekiem atņēmusi, līdz Ziemassvētkiem pārdošot, pirmai iemaksai 30% gribot un sava darba samaksai vēl tūkstošus trīs… Arī «Swedbanka» pārmaiņas sola… (Diez kā vēl būs ar komunālajiem, jo bankas par parādniekiem atņemtajiem dzīvokļiem tos tā kā principā nemaksā…)

Nu jau var teikt, jaunam cilvēkam Latvijā it nekā nebūs! Pirmā mājokļa programmas un arī naudas tai nebūs. Un kredītu jomā viss būs, kā bankas grib, – vakar Saeima lēma, ka ”nolikto atslēgu princips” tiek atlikts. Pagaidām. Uz ļo-ti jau nenoteiktu laiku…