Gatavojoties šīs slejas rakstīšanai, ielūkojos internetā, lai sameklētu pāris notikumu vai problēmu pasaulē, par kurām būtu vērts padomāt, parunāt vai rīkoties. Tieši rīcība patiesībā ir pati galvenā.

Vispirms uzdūros informācijai par to, ka Čikāgas universitātes profesore, filozofe Marta Nusbauma ieguvusi 2018. gada Bergruena balvu, kas ik gadus tiek piešķirta ”domātājam, kura idejām ir liela nozīme indivīda pašizpratnes veidošanā un cilvēces progresā”. Nusbauma (71) ir viena no pazīstamākajām amerikāņu filozofēm. Viņa nereti paudusi aktīvu viedokli par politiskajā un sabiedriskajā sfērā asiem jautājumiem, sarakstījusi vai bijusi redaktore vairāk nekā 40 grāmatām par tādām tēmām kā emociju nozīme politikā, cilvēka ievainojamība, liberālās izglītības nozīme un saikne starp klasisko literatūru un mūsdienu pasauli. M. Nusbauma ir pazīstama arī ar to, ka popularizē tā saukto iespēju pieeju ekonomiskajai attīstībai, kas paredz to, ka progresu vajadzētu mērīt pēc augšupejas tādos rādītājos kā paredzamais dzīves ilgums un izglītība, nevis ienākumu līmeņa pieaugums. Balvas pamatojumā teikts, ka Nusbaumas darbi ”sniedz lielāku izpratni par to, kas mēs esam, kāda ir mūsu vieta pasaulē un kā nodzīvot labu dzīvi”.

Ievadcitātam der! Bet tad sākas… tieši tas, kā dēļ autore rakstījusi savus daudzos filozofiskos darbus: lasītājs (šajā gadījumā – es) sāk domāt. Kā ir ar mums? Kas mēs esam? Kāda ir mūsu vieta pasaulē? Kā nodzīvot labu dzīvi?

Sāksim ar progresa mērīšanu. Tepat, pie mums, Latvijā. Ko mēs par to zinām? Zinām to, ko mums ziņās pasniedz: par IKP zinām, par  valsts mērķi – padarīt cilvēku pārtikušu, veselu, izglītotu un laimīgu – arī zinām. Par sabiedrības turīgā slāņa vienas daļas ”atpūtu no atpūšanās” dažādās eksotiskās vietās – zinām. Kādā veidā daļa šīs naudas iegūta – arī to mēs dažreiz uzzinām. Par viņu garīgo tukšumu – nojaušam. Par OIK zinām. Par sabiedrības noslāņošanos arī zinām: redzam taču, kas ir mūsu pašu ledusskapjos; cik rūpju un naudas prasa ārstēšanās – arī nav noslēpums. Kā palīdzēt sagādāt bērniem vieglāku, stabilāku un laimīgāku dzīvi? It kā skaidrs, vismaz galvenajos vilcienos.

Bet ko darīt, ja viņi negrib mācīties skolās, kur pat skolotājiem jau ir alerģija pret izglītības sistēmas nepārtrauktajiem eksperimentiem (kā ar trusīšiem, vai ne?) un mētāšanos no vienas galējības otrā? Stabilitātes arī šajā jomā joprojām nav!

Liela daļa sabiedrības uzskata, ka veiksme ir… mazāk stādāt un vairāk nopelnīt. Un naudu, kas sapelnīta, – tērēt, tērēt  un tērēt: mājās un bezmaz vai pilīs un cietokšņos (laikā, kad daudziem joprojām nav cilvēka cienīgu mitekļu), automašīnās (tās taču iziet no modes, ne tikai dilst un rūsē). Krogos, paldies Dievam, latvieši sēž mazāk: varbūt beidzot  sapratuši, ka ne jau tāpēc dzīvo, lai  ēstu… Bet tieksme palepoties ar to, kas mums pieder un ko varam atļauties, dažam joprojām sēž kaulos. Sak, lai skauž, kam skauž! Vai citādi mūsu pašu pilsētas centrā gadu desmitiem stāvētu lielgrausti, no kuriem savulaik izlika iedzīvotājus, jo, lūk, jaunais īpašnieks dara, ko un kā grib. Tiesa, tas bija sen. Nu jau vairs negrib. Neko. Pat sakārtot pilsētu – ne.

Par labdarību runāt ir rūgti – to atbalsta vien retais no tiem, kuri varētu atļauties.  Par mecenātismu pie mums gandrīz nerunā – Latvijā tas nav populāri, lai gan Borisa un Ināras Teterevu fondu zina gandrīz katrs teātra izrāžu skatītājs televīzijā, daudzi sabiedrisko organizāciju  un biedrību aktīvisti. Un tomēr – līdz šādam domāšanas līmenim sabiedrība (vai tā dēvētais  ”sabiedrības krējums”) vēl nav ne izaugusi, ne savā domāšanā – nobriedusi.  Acīmredzot, pietiekami daudziem vēl nav aizmirsusies trūcīgā bērnība… (Savukārt, jau minēto Bergruena balvu sponsorē Bergruena institūts – Losandželosā bāzēta organizācija, kuru dibinājis vācu miljardieris un filantrops Nikolass Bergruens un kura par savu mērķi noteikusi savstarpējās izpratnes un pārvaldības uzlabošanu starp dažādām kultūrām, īpaši uzsverot intelektuālo apmaiņu).

Noslēgumā gribu citēt pasaulslavenā futbolista Krištianu Ronaldu izteikumu: ”Es neizmainīšu pasauli. Tu neizmainīsi pasauli. Bet palīdzēt mēs varam – palīdzēt mēs visi varam.”

Mūsu dzīve rit it kā šiem abiem citātiem pa vidu…