Pasaule vārās un mutuļo, un tikai retais no gaisā pamestajiem viras šļakstiem atstāj cerības par atsevišķiem cilvēkiem un arī jau cilvēcei kopumā draudzīgu risinājumu. Turklāt arī tos, manuprāt, jāuzņem un jāvērtē ļoti piesardzīgi… 

 Kā, piemēram, jau rīt  gaidāmās parlamenta jeb kneseta un valdības vadītāja vēlēšanas Izraēlā. Politiskie apskatnieki spriež, ka ar tām varētu beigties kopumā 19 gadus amatā pabijušā korumpanta un tiesāšanai nolemtā Benjamina Netanjahu valdīšana un attiecīgi šīs valsts ”nedabiskā” nostāja Ukrainas jautājumā. Proti, lai nu kam, bet Izraēlai, kam lielākais pastāvēšanas drauds ir Irāna, tās kodolprogramma un sabiedrotie, tai skaitā Putina krievija, no pirmajām agresīvā kara dienām vajadzēja būt lielākajai Ukrainas atbalstītājai, bet – nekā … Turklāt tieši Netanjahu uzkūdītā Trampa iedomas par ātro uzvaru Persijas līcī šobrīd ir smagākais trieciens gan visas pasaules ekonomiskajai stabilitātei, gan arī rietumnieciskās alianses iespējai adekvāti sniegt atbalstu Ukrainai.  Vai pēc vēlēšanām kas mainīsies? Ja arī, tad ne tik ātri, cik Ukrainai un mums vajadzētu. Turklāt, paskatoties, kas varētu nākt Netanjahu vietā… Gluži vai lēkšus prātā ielec tas teiciens, ka nekad nav tik slikti, lai sliktāk nevarētu būt…

Toties tiešām liels prieks par Serbijas studentu kustības panākumiem – par to, ka šai tikai pirms diviem gadiem aizsāktajai kustībai bez pieredzes un lielās naudas aizmugures ar tik lielu atrāvienu izdevies vēlēšanās uzvarēt kvēlā Putina drauga un aizstāvja Aleksandra Vučiča 12 gadus ilgušo valdīšanu! Un tas prieks, sajūsma! Domāju, kas ļoti līdzīgs mūsu Atmodas laika apņēmībai, vienotībai, gatavībai uzupurēties. Savas valsts, nācijas nākotnes vārdā. Vai pie varas nonākušajiem pietiks prāta un spēju, zināšanu, lai šo kopējo vienotību un ideālus saglabātu, nosargātu un pārvērstu taustāmā lielas tautas daļas labklājībā? Vai pietiks neatlaidības cīņā ar koruptīvām saitēm labi stiprināto ierēdniecību, valsts pārvaldes aparātu?... Tie ir jautājumi, uz kuriem atbildes gan diemžēl ir biezā miglā tītas...

Toties, atšķirībā no mūsu sabiedriskā medija kolēģiem, absolūti nekā pozitīva, gaiša un uzteicama neredzu revolucionārās franču (nu arī itāļu, spāņu un portugāļu)  jaunatnes (un ne tikai) uznācienā. Šai ziņā esmu absolūti vienisprātis ar angļu filozofu Džonu Millu un viņa viedokli par cilvēka brīvību. Proti, ka neviena indivīda brīvība nav absolūta un ka to drīkst un arī vajag ierobežot, lai novērstu kaitējumu citiem cilvēkiem… Vai, dodot tiesības dažāda vecuma un tautību vandāļiem paust savu ”pilsonisko nostāju” un iznīcināt daudzu tūkstošu līdzcilvēku darba augļus, viņu iztikas avotu un nākotni, ir civilizētas sabiedrības atbalstāma rīcība?! Vai tas, ka ”tie ir tikai bērni”, dod viņiem tiesības nozākāt, apmētāt ar akmeņiem un sakropļot kārtības sargus, policistus?! Un ziniet, tā zaļo vestu pusmūža vadone, kas TV ekrānos skaidro, ka viņa jau gadiem par savas dzīves mērķi ir izvirzījusi pretošanos ”valdošajiem”, lai ”viņi dod naudu mums – francūžiem, nevis tērē miljardu miljardus tiem ukraiņiem”,  atkal liek aizdomāties par ilgi un labi kopto krievu čekistu ietekmes roku… 

Nezinu, vai ir tāda sazvērestības teorija, bet tas, kā viss, sākot ar bijušās Vācijas un tobrīd ar visas Eiropas līderes Angeles Merkeles atbalstīto nekontrolēto migrāciju, ir attīstījies, cik ļoti saskanīgi un putina draugiem par labu notiek arī šodienas protesti, cik līdzīgus vārdus karam ukrainā velta visu valstu, tai skaitā mūsu, ”viss slikti” aktīvisti, neticas, ka viss noticis un notiek  nejauši… Patiesībā notikumu secība ir gluži kā no mācību grāmatas. Viss, kā no Romas impērijas laikiem zināmā principa ”skaldi un valdi” jeb sarīdi sabiedrības grupas vienu pret otru, nogaidi, kad tās kā žurkas mucā pieveic vien otru un… valdi bez bēdu! 

Ko mums no tā būtu mācīties? Ko darīt? Kā rīkoties? Pagaidām izskatās, ka mūsu nācijas vairākums ir izšķīries par principu: ”Lai domā zirgs (domāts – Kulbergs), tam – lielāka galva!” Cik vērta šāda paļāvība, domājams, redzēsim visai drīz.  Tad arī spriedīsim, vērtēsim un, ja vajadzēs, rīkosimies.