Pagājušajā piektdienā kultūras namā četri no Latvijas ievēlētie Eiropas parlamenta deputāti sprieda par situāciju Latvijā un iemeta ne vienu vien akmeni stipri noplicinātajā Latvijas ekonomikas dārziņā. Zālē sēdošie, kas bija nākuši uzdot jautājumus, atbildi parādā nepalika – a ko darījāt jūs, Latvijas vēstneši Eiropā, kad redzējāt, ka valsts iet neceļus un ka problēmu ir vairāk nekā labu ziņu no mājām? Uz to deputāti atbildēja, ka visādi mēģinājuši klauvēt pie atbildīgo personu durvīm, runājuši savās partijās un citās, bet nekāds dialogs tā arī nav sanācis. Un tā nu sasista sile priekšā kā mums, kam nākas izjust krīzes maksājumu lielo slogu, tā viņiem, kam pēc pāris mēnešiem jāpārdzīvo jaunas vēlēšanas. Šis piemērs ir tikai viens no daudzajiem, kas apliecina – pat tad, kad valsts kuģis ir uzskrējis uz sēkļa ar pamatīgu sūci, sadarbība un centieni atrast vienotu mērķi nav iespējami, ja katrs paliek savās pozīcijās. Par spīti tam jācer – visi vēlas, lai valstī krīze ātrāk pārietu, lai būtu gan mērķis, gan scenārijs, ko un kā darīt, un rīcība. Tāpat gribētos, lai no tautas ievēlētie deputāti ar vēlētājiem sarunātos un kopā meklētu izeju.
Un šādā situācijā žēl, ka tajās apakšās iet tāpat kā augšās. Tikai tie apmēri mazāki un tā malā palikšana nedaudz savādāka. Bet arī lejā tā sadarbošanās nesanāk. Un ne tikai saimnieciskā ziņā, piemēram, strādāt kopā diviem, trijiem, jo latvietim, lūk, tas neesot raksturīgi. Bet arī tīri morālā, ētiskā ziņā – pleca sajūta tāpat vajadzīga gan darba kolektīvā, gan ģimenē… Bet īsti tā nenotiek. Kad lietas kolektīvā kārto ar anonīmu vēstuļu starpniecību, bet ģimenē – ar skandāliem un šķiršanos, tad pie viena grūtuma nāk klāt divtik liels. Protams, viss šis prasa no cilvēka visslēptākās pacietības un izturības rezerves, pārkāpšanu pāri principiem un samierināšanos. Ja šādu rezervju nav, tad jāiztiek ar vecumveco gudrību – septiņreiz mērīt, bet vienreiz – griezt. Un varbūt kāda sasista sile tad mudinās pirkt jaunu, bet kāda sadarbība nozīmēs jaunu sākumu.