Šis ir 2023. gada pēdējais mūsu laikraksta «Neatkarīgās Tukuma Ziņas» numurs, un, kā ierasts jau teju 20 gadus, tā vāku rotā mūsu īpašā mākslinieka un karikatūrista Venta Dubrovska redakcijas kopbilde. Tajā esam iekombinēti kopā ar nākamā gada Austrumu kalendāra valdošo lopiņu jeb zaļo un mistiski mītisko pūķi, cenšoties tam kā vien var pielabināties. Gan ar jokiem, gan trikiem, gan atraktīviem pravietojumiem… Lai arī māksliniekam pasprucis arī kāds tumšāks redzējums un aizvadītajā gadā tam iemeslu, protams, bijis gana, atzīšos, manuprāt, gaišā, priecīgā, veiksmīgā un lepnuma pārpilnā bijis daudz daudz vairāk. Vismaz te, pie mums, novadā un arī jau mūsu valstī – joprojām brīvā un neatkarīgā, joprojām tik mīļā Latvijā.

Daudz runāts par sportistu un mākslinieku panākumiem. Neesmu nez kāda lielā sporta fane, bet arī man hokejistu un basketbolistu, arī mūsu pašu novada šāvēju panākumi ir likuši ne tikai gavilēt, bet arī notraust prieka un aizkustinājuma asaras. Tiešām, – lepojos!

Esam piedalījušies vai ne, protam dziedāt, dejot vai ne, bet domāju, ka arī Dziesmu un deju svētki tik un tā ir visas mūsu nācijas kopīgais lepnums. Nezinu, kas un kā īsti notika, bet, manuprāt, šī gada Tukuma Rožu svētki arī tā – pavisam pēkšņi un neticami – kļuva par kaut ko īpašu mums visiem – visiem pilsētas un novada iedzīvotājiem. Turklāt, neskatoties uz to, vai ko organizējām, vai kur piedalījāmies vai nē, – lepojamies taču, vai ne? Jo tas skaistums un brīnums taču notika tepat, mūsu citkārt vairāk peltajā nekā novērtētajā, vairāk izsmietajā, ne tiešām par skaistu uzskatītajā Tukumā! Jā, un, iespējams, pat vēl īsti neesam aptvēruši to brīnumu, kas mums ticis, nonākot Pasaules Kultūras mantojuma organizācijas (UNESCO) īpašajā radošo pilsētu sarakstā kā Literātu pilsētai…

Varbūt tas kāds brīnums vai spītīga cīņa par savu vietu atkal apvienotajā novadā, bet arī citviet novadā – Kandavā un pagastos – bijām liecinieki daudziem labiem darbiem un notikumiem. Nu, sakiet, vai tas nav brīnums, ka pēc desmitiem gadu nevarēšanas un nepieredzētas vētras trakošanas Jaunpils pils nu beidzot tiks pie jauna jumta un, cerams, arī pie citiem uzlabojumiem? Vai nav brīnums, ka Zentenes pils un arī jau tās apkārtnes iedzīvotāji iegūst labas nākotnes apsolījumu jaunu saimnieku un atsaucīgu novadnieku veidolā? Par dažādiem brīnumiem sev un citiem pavisam noteikti parūpējās arī, piemēram, visu Mājas kafejnīcu dalībnieki, Ragaciema seduma svētku rīkotāji, arī Jurgu ģimene, kas savu mājas muzicēšanas prieku pamazām dāvina arī citiem ļaudīm… Tā varētu saukt vēl un vēl, vienlaikus baidoties, kādu notikumu, kādu atsaucīgu, darbīgu un aizrautīgu cilvēku nenosaukt…

Nezinu, kā jums, bet man par brīnumu gribas nosaukt arī beidzot izbūvēto slimnīcas un poliklīnikas stāvlaukumu, kā arī gadiem ilgas stīvēšanās objektu jeb dzelzceļa pārvadu jeb Gaisa tiltu. Un šis savukārt atkal liek noticēt arī dažiem citiem, ļoti ceru, tuvākā nākotnē apsolītajiem brīnumiem, kā, piemēram, pilsētas kultūras nama pārbūvei un, iespējams, pat neliela ezera atjaunošanai. Gluži tāpat kā gribas noticēt, ka nevis tikai vārdos, bet arī darbos beidzot visi kopā apzināsimies, ka mums pieder ievērojamas dabas vērtības, kas diemžēl, jau ir apdraudētas. Tāpat ceru, ka beidzot apzināsimies: tās tāpēc tiešām ir jāsaudzē visā to daudzveidībā nevis tikai kādu atsevišķi aizrautīgu grupu izklaidei, kās tas, piemēram, pērn notika ar Ķemeru nacionālo parku, kur, veidojot jauno aizsardzības plānu, uzvarēja aktīvo mednieku, ne dabas parka vērtību sargātāju intereses… Dabas sargāšana gan valstī kopumā, gan arī mūsu novadā būs arī nākamā gada lielais uzdevums, jo pamatoti un arī ne īpaši, bet mežu ciršana un vēlme būvēt dažādus elektrības ražotājus it kā nācijas lielās enerģētiskās vajadzības dēļ būs tiešām milzīga…Nu ko, šajā ziņā kaut mazliet, bet tomēr būs jācer arī uz gada aizgādņa Pūķa palīdzību. Ne velti viņš tāds zaļš padevies…

Bet, atgriežoties pie aizejošā gada lepošanās lietām, to tiešām vēl ir ļoti daudz. Lepojos un arī esmu priecīga, ka mums beidzot ir… ļoti cilvēcīgs, bet vienlaikus inteliģents un ļoti zinošs Valsts prezidents. Lepojos, ka mūsu novadniecei Evikai Siliņai pēc tiešām graujošiem politiskajiem kašķiem pietika spēka un apņēmības izveidot darboties spējīgu valdību. Lepojos, ka daudziem mūsu novadniekiem – uzņēmējiem joprojām ir drosme un spēks darboties katram savā saimniekošanas jomā, pat uzsākt ko jaunu, lai arī ne vienmēr ir pārliecība, ka tas nesīs lielu un tūlītēju labumu… Šajā ziņā īpaši lepojos gan ar Kasparu Gribustu, gan Intaru Pavloviču, gan Andri Ramoliņu, gan daudziem citiem uzņēmīgiem ļaudīm, kuriem pateicoties, varam sapņot un cerēt, ka visi dzīvosim kaut mazliet, bet tomēr labākā – labklājīgākā un arī drošākā valstī. Bet lai tā notiktu, šī nu ir tā lieta, kur katram ir roka jāpieliek. Nu jākāpj taču ārā no samērā jaunas nācijas autiņiem un ne tikai nogāztu nīstas varas pieminekļu, bet arī pašu apziņas līmenī ir jāatbrīvojas no padomju impērijas mantojuma! Jo tieši tas – padomju mīts par ”par visu un visiem gādājošo” valsti – taču laikam daudziem no mums atkal un atkal liedz pašiem uzņemties atbildību par savu – pieaugušu un, gribas domāt, fiziski un garīgi veselu cilvēku dzīvi…

Ko tad sev un citiem jaunā gadā vēlēt? Pavisam noteikti – veselību. Novēlu arī drosmi un apņēmību dzīvot savu vienīgo šīs zemes dzīvi te un tagad, novērtējot it visu, ko tā sniedz. Novēlu mums visiem dzīvot atbildīgi un – ar prieku!