Pēdējā lieta, par ko sapriecājos, bija ziņa par jaunu – dzīvojamās platības – nodokli. Sākotnējā versijā tā izskanēja ļoti ticami vietējām tradīcijām – no katra, kas pārsniedz noteiktu kvadrātmetru skaitu, iekasēs zināmu procentiņu no dzīvokļa vai mājas kadastrālās vērtības. Un neba jau kāds ļaunais izdomājums – vienkārši Godmaņa valdība šādu punktu iekļāvusi ar Starptautisko Valūtas fondu parakstītajā aizdevuma līgumā.

Pēcāk Štokijs [Aigars Štokenbergs, SCP] taču varen ērtajā pirmsvēlēšanu gaisotnē knaši publiskoja savu viedokli, ka pareizi būtu, ja šis nodoklis tiktu piemērots personām ar augstiem ienākumiem, daudziem īpašumiem utt, vārdu sakot tiem, kam i tāpat kurpe nespiež. Un nu šī ziņa kā bumbiņa ripo tālāk jau ar finanšu ministra Repšes pavadvārdiem, ka no tiesas ar nodokli apliks tikai luksus platības… Atkal, ko prātot – kuras tad tiks uzskatītas par luksus platībām? Vai Latvijā tādas maz rodamas?
Un pie šīs paredzamās nodokļu nastiņas, kas veļas pie vienkāršās tautas no likumdevēju virsotnēm, atkal gribas aizdomāties, cik īpaši esam – neiznīdējami. Lai ar kādi vēji pūš, visi pūtīs pāri – vieni saspiedīsies ciešā rindiņā pie bezmaksas virtuves vai citas labdarības iestādes durvīm, citi – saņems atkal kādas tur kompensācijas, kas tikai par kādu nieku pārsniegs tās summas, ko ļautiņi samet publiskā labdarības pasākumā bērniem, kam šī valsts neko…
Bet, par nodokļiem iedomājot, tā arī nepaliek skaidrs, kāpēc tiem jābūt ar dažādiem nosaukumiem – PVN par PVN, īres, dabas, sociālais, ceļu utt? Ir taču skaidrs, ka naudiņa no iedzīvotājiem jāpaņem, un to arī izdarīs tie, kam vajag vairāk par citiem, taču – kamdēļ šie muļķīgie izdomājumi? Tāpēc, ka Eiropā jau, lūk, sen šādu nodokli maksā un vēl krietni lielāku? Bet kālab ikreiz, kad pieminam Eiropas kārtību, mēs neminam arī Eiropas normas sociālajā aizsardzībā? Nu nav citviet tāda bada izģērbt pliko vēl plikāku – tur vēl vilks par aitām gādā, a pie mums… Nav pat vairs smieklīgi.