Zinu, ka pastāv tāds pasaules dižpārdoklis, kur apkopoti ieteikumi, kā un, galvenais, kāpēc ieviest mājās kārtību. Tomēr apzināti izvairos no iegremdēšanās tā lappusēs, jo, šķiet, tad tiks atņemti visi argumenti, kādēļ pat pēc stihiskajām ģenerāltīrīšanas akcijām drēbju skapī tāpat atrodas kāda vietiņa noskretušiem krekliņiem ar zīmīgiem uzrakstiem, virtuvē – mazliet apdauzītām, bet optimāla tilpuma kafijas krūzēm, dažādiem ceļojumu niekiem grāmatu plauktā un “bērnu mākslai” uz palodzēm, kas, būsim godīgi, ievērojami apgrūtina putekļu atdalīšanu no visām horizontālajām virsmām. Bet pat neskatoties uz visu pieminēto “nekustamo mantu“, katru reiz  pabrīnos, cik gan daudz izmetamu lietu tomēr vienā dzīvoklī var atrasties un cik daudz atkritumu viena standarta izmēra ģimenīte spēj saražot!

Kā ar to tikt galā? Pilsētā, daudzdzīvokļu mājā nav īpašas izvēles – nošķiro nošķirojamo, visu pārējo stiep uz kopējo atkritumu konteineru un konkrētā datumā pārskaiti naudu par  atkritumu izvešanu, cerot, ka tie tiks apsaimniekoti maksimāli godprātīgi un videi draudzīgi. Savukārt privātmāju īpašniekiem, kā dzirdēts (un redzēts), ir dažas papildu opcijas. Piemēram, īpaši izmanīgie ar saviem miskastes maisiņiem apbraukā daudzdzīvokļu namu pagalmus un svešus konteinerus. Un tas ir tik izplatīti, ka par šādiem gadījumiem dzird sūdzības teju katrā iedzīvotāju sapulcē vai citā kopā sanākšanas reizē, kad apspriežami saimnieciski jautājumi. Prātā gan allaž sevi mierinu, ka labāk tā, nekā atkritumi nonāk mežā, kur to tāpat jau gana. Un tieši te nu arī manas izpratnes robežas beidzas, jo nespēju pat teorētiski iejusties to cilvēku ādā, kas pavisam apzināti tērē savu laiku un degvielu, lai vakara krēslas aizsegā zagtos uz kādu attālu meža nostūri tikai tāpēc vien, lai atbrīvotos no dažāda gabarīta un sastāva atkritumiem! Ietaupot… Ko? Santīmus vai dažus eiro? Kā saka – no acīm prom no sirds jeb sirdsapziņas ārā?

Un kamēr mūsu vidū būs šādi cilvēki, pilnībā saprotu tos, kas nebūt tā neraujas atkal un atkal iesaistīties Lielajās talkās. Sirds taču aptekas kā lielam, tā jo īpaši mazam talkotājam, ja no atkritumiem atbrīvotais grāvis, sakoptā mežmala vai atpūtas stūrītis, drīz vien atkal tiek tikpat mākslinieciski piegānīts…Oficiālā «Lielās talkas» (notiks šī gada 27. aprīlī) statistika gan liecina ko citu. Talkotāju kļūst arvien vairāk, toties atkritumu – mazāk. Ļoti gribētos tam ticēt un, domāju, ka noteiktā sabiedrības daļā, īpaši jauniešu vidū, attieksme noteikti mainās un tiešām kopumā kļūstam arvien atbildīgāki pret apkārtējo vidi. Bet – kā viena darvas pile medū, tā viens mēslotājs parka vai meža stūrī…