Brexit, kas tika mocīts četru gadu garumā, visām iesaistītajām pusēm pa ceļam daudz ko paspējot  nožēlot, lielā mērā varēja notikt, pateicoties kārtējai migrantu krīzei. Tā vismaz runāja tie briti, kuru viedokli bija iespēja uzklausīt. Vai brīdī, kad 2020. gada janvārī Lielbritānija tiešām no Eiropas Savienības beidzot oficiāli izstājās, problēma automātiski tika atrisināta? Diezin vai. Tikvien, ka šobrīd briti var itin brīvi spriedelēt par to, vai starptautiskos ūdeņos pamanītās migrantu laiviņas visžēlīgi nevajadzētu pagrūst Francijas virzienā. Tā vismaz vēstīja «BBC» vēl šī gada augustā.

Katrā gadījumā, brexit ir kā laba ilustrācija tam, ka lielajai tautu staigāšanai arī mūsdienās ir nepārvērtējama nozīme teju visos politiskajos procesos, un to spilgti apliecina arī šī brīža situācija pie Polijas robežas. Tie aptuveni 3000 Tuvo austrumu ļaudis, salīdzinot ar šī gada 12 500 laivotāju, kas devās uz Britāniju, it kā nemaz nebūtu tik daudz. Vismaz ne tik, lai Eiropas Savienības valstis, metot galvas un resursus kopā, teorētiski nespētu viņiem palīdzēt. Katrā gadījumā, cerēt uz to, ka Baltkrievijas cara tētiņš kādā brīdī attapsies un pažēlos skarbajā rudenī salstošos, protams, nav vērts. Īpaši redzot, cik nevērtīgi šai kaimiņvalstij ir pašas pilsoņi, jo īpaši – jaunie un perspektīvie. Bet…pat neizliekoties par ārlietu noslēpumos iesvaidītu speciālisti, ir skaidrs, ka nekādu vienkāršotu risinājumu šajā gadījumā nav! Galvenokārt jau tādēļ, ka šī nav nekāda parastā migrantu krīze, kur pie apvāršņa pēkšņi uzzīmējas ļaužu piebakāta laiviņa. Netiek jau nemaz slēpts, ka cilvēkus pierobežā atved un sadzen armijnieki, kas rada arvien mazāk vietas šaubām par to, ka šajā gadījumā tā atkal ir kāda no hibrīdkara formām. Iespējams pat, ka šajā ziņā ir taisnība Polijas premjeram, kas apgalvo, ka ne nu gluži pašam baltkrievu mazcariņam šī ”krīze” prātā iešāvusies, cik ir kā turpinājums lielākā kaimiņa regulārajiem manevriem. Vai tas tādēļ, lai novērstu Eiropas uzmanību no Krievijas armijas koncentrēšanās Ukrainas pierobežā, vai vienkārši – sīka atriebībiņa par “nepamatotajām“ sankcijām, – laiks rādīs. Ar cerību, ka bez upuriem…

Latvijai, kā valstij ar, būsim godīgi, ne tik labi aprīkotu robežu, atliek vien cerēt, ka organizētā migrantu dzīšana kādā brīdī nepavērsīsies mūsu virzienā. Bet atkal jau – tāda cerēšana ir tas vienkāršotais variants. Jo patiesībā ir jābūt gataviem un – kas vēl būtiskāk – iespējami vienotākiem (gan valsts, gan visas ES ietvaros), tik viegli neļaujoties atsevišķu politisko censoņu apzinātai sabiedrības viļņošanai, kas arvien biežāk un uzkrītošāk sāk izskatīties pēc tā paša…hibrīdkara, tikai nu jau pašu mājas pagalmā…