Veidojas jauna valdība, un, kā ierasts, gan politiķi, gan vēl jo vairāk dažādu nozaru sociālie partneri nāk ar savu, tā teikt, ”pasūtījumu grozu”. Līdztekus jau tradicionālajiem skolotāju un mediķu streiku draudiem savas versijas par sabiedrības gaidām izteikuši arī politologi un uzņēmēji. Paldies dievam un, iespējams, pieskaņojoties tagadējā Valsts prezidenta valodai un runas stilam, mazliet murgainās ”transformācijas”, ”konverģences” un ”dinamiskas virzības” vietā nu nākuši, manuprāt, skaidri saprotami formulējumi un ieteikumi.

Nu, piemēram, uzņēmēju jeb Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāvis Aigars Rostovskis sarunā ar «Panorāmas» žurnālistiem nosauca trīs it kā pašsaprotamas lietas, kas, viņaprāt, reāli mazinātu birokrātiju un atvieglotu darbu uzņēmējiem. Proti, tās ir savulaik pat likumos iekļautas un pēc tam nezin kur pazudušas normas, kas nosaka, ka valsts aparātam, pirmkārt, jāsniedz ikvienam pilsonim, iedzīvotājam un jo īpaši uzņēmējam atbildi uz viņam svarīgu jautājumu septiņu, ne 30 un vairāk dienu laikā, kā tas ir tagad. Otrkārt, nu nav normāli, ka viena valsts iestāde, institūcija pieprasa uzņēmējam un/vai ikvienam iedzīvotājam informāciju, kas jau ir citas valsts institūcijas rīcībā. Un, treškārt, – nu nevar mainīt dažādus plānojumus, noteikumus, likumus, tai skaitā par nodokļiem kā zeķes – ik rītu uzvelkot aizvien jaunas!…

Bez šiem trim nosacījumiem, kā uzsver uzņēmēju pārstāvis, nekādi nevaram runāt par uzņēmējdarbību veicinošu un tai drošu vidi. Bet bez uzņēmējiem, kas gatavi riskēt, ieguldot un attīstot savu biznesu, arī maksājot nodokļus, par jebkādu labklājību un valstij tik nozīmīgo drošības, veselības aprūpes un izglītības jomas izaugsmi varam i nesapņot…

Diemžēl jāatzīst, ka ar teju visām A. Rostovska minētajām birokrātijas ligām sirgst arī atvasinātās publiskās personas jeb pašvaldības. Tikai, ja runājam, par punktu trīs jeb izplūdušiem, neskaidriem vai strauji manīgiem noteikumiem, tad, iespējams, varam runāt arī par tālredzīgas plānošanas, uzskaites un reiz pa reizei dažādu interešu jeb ”savējo un svešo” sadursmi. Tā vēl tagad, braucot pa Raudas ielu un apstājoties krustojumā iepretī 2. vidusskolai, ikreiz vēl un vēlreiz iedomājos: diez, kas noticis ar to ģimeni, kas iztērēja visus savus ieguldījumus un iegādājās uz stūra esošo kafejnīcu «Vilvita», paņēma kredītu, lai to atjaunotu, bet… atdūrās pret pēkšņo toreizējās domes principiālo aizliegumu ierīkot komunikācijas? Formāli viss bija kārtībā – pretī bija ātri tapis domes lēmums, kas aizliedz izrakņāt asfaltētu ielu nez cik tur gadus… Un varētu pat šādu apņemšanos uzteikt, ja vien pēc nepilna gada tā un arī citas pilsētas ielas netiktu izbagarētas no viena gala līdz otram, jo to vajadzēja topošās un, nu jau var teikt, bēdīgi slavenās koģenerācijas stacijas būvniekam. Pēc tam kaut jo bija jābūvē «Telmam» un «Infonetam»… Nu jau ielas pārraktas desmitām reižu, bet par vietu, kur reiz bija kafejnīca un, iespējams, būtu bijusi arī viesnīca, nu liecina vien divi pusaugu ozoli…

Tāpat joprojām mazliet skumji, apzinoties, ka baseins mūsu pilsētā varēja būt, bet, ticams, ka nebūs, jo… toreizējā dome gadiem (!!!), ne mēnešiem nevarēja atbildēt uzņēmēja Andra Ramoliņa lūgumam sakārtot zemes maiņas un citus īpašuma dokumentus. Nezināmu un patiesībā plašākai sabiedrībai nemaz arī neskaidrotu iemeslu dēļ pašvaldībā viss tā tika novilcināts, ka uzņēmējam pilnīgi un galīgi pārgāja apetīte veikt ieguldījumus pilsētā, tai skaitā sakārtot graustu un izveidot viesnīcu ar baseinu. Bet redz, mainījās dome, mainījās attieksme, un A. Ramoliņš tomēr ir atgriezies dzimtajā novadā, būvē rūpnīcu un domā par sava uzņēmuma darbinieku labklājību, veidojot dzīvojamo fondu!

Taču diemžēl par to, ka ar darbu plānošanu un tālredzību viss ir galīgi šķērsām, liecina arī šī brīža problēmas jūrmalciemos. Ko šī brīža?! Runājot par komunikācijām, ne brīdi tur nekas nav bijis kārtībā! Un var jau varbūt saprast, ka pašvaldībai nav bijis (varbūt) un nav (varbūt) naudas, lai veiktu kādus nopietnus ieguldījumus centralizētās kanalizācijas vai attīrīšanas iekārtu izbūvei kādā atsevišķā ciemā, tāpēc pavisam viegli var ”atgaiņāties” no uzmācīgajiem netīro ūdeņu ražotājiem: sak, likums paredz, ka par visu maksā piesārņotājs… Bet, veicot mūsu redakcijas nelielo pētījumu, atklājās, ka tā īsti jau neviens no pašvaldības ar uzņēmējiem (un arī jau ar iedzīvotājiem ne) par iespējamiem risinājumiem un plāniem nav runājis. Manuprāt, par to liecina kaut vai tas, ka to uzņēmēju, kas nodarbojas ar mājražošanu un zivju apstrādi, skaitu pašvaldībā īsti pat nezināja…

Un vēl viens diemžēl bēdīgs piemērs, kas, iespējams, skars tādu šauru un, kā izrādās, arī neaizsargātu nozari, kā izglītība un bērnu uzraudzība. Proti, tieši šobrīd, kad durvis vērs jau novadā trešā privātā izglītības iestāde un ir jau stabili izveidojies sertificētu aukļu korpuss (par mācībām un sertifikāciju ir jāmaksā!), pēkšņi uzzinām, ka no teju 200 un brīžam arī vairāk vietām, kuru regulāri tā kā trūcis novada bērnudārzos, tagad… 30 paliek pāri! Nav mācējuši saskaitīt, nemaz neko nav skaitījuši, remontējamu bērnudārzu vispār izslēguši no sarakstiem? – kas to zina, kas un kā tur gadījies. Taču tas gan ir skaidrs, ka uzņēmējiem par to nāksies maksāt gan ar savu sirdsmieru, gan – ļaunākajā gadījumā ar naudu un ļoti lielu naudu!

Par visiem šiem piemēriem runājot, secinājums viens: nu taču nevajag pārāk daudz, lai uzņēmēji, arī jebkurš cits cilvēks būtu gatavs kādā vietā palikt, riskēt un ieguldīt, lai būtu laba dzīvošana pašam, bērniem un arī citiem cilvēkiem līdzās.