Nepiemetam troļļu ugunskurā pagalītes

Ir dažas spilgtas bērnības ainiņas par tā laika ārzemju viesiem Latvijā. Uz absolūto objektivitāti nepretendēju, jo tās tomēr ir un paliek atmiņas, taču sajūtu līmenī tāda, varētu teikt, zoodārza iemītnieka noskaņa, jo mana uzmanība tika nopirkta, piemēram, ar košļājamo gumiju vai kādu citu sīkumiņu. Vēlāk, jau skolas laikā līdz mums atceļoja, piemēram, ziedotāju sagādātas «Bībeles», tāpat ārvalstu vienaudžu piepildītas labdarības kastes. Nezinu, vai tās pēdējās bija ilgus gadus noliktavās noturētas, vai arī ārzemju bērniņiem (drīzāk, viņu vecākiem) bija nepatiesa informācija par aktuālo dzīves līmeni Latvijā, bet nu saturs mēdza būt, maigi izsakoties, visai interesants, šokolādes batoņus ar krietni notecējušiem termiņiem ieskaitot. Kroņa numurs šajā ziņā gan piedzīvots tieši aizokeāna radu izpildījumā, kas, neskatoties uz to, ka dzimto zemi taču bija paši savām acīm skatījuši, mums – bērniem – vēlajos 90.-tajos atsūtīja zobpastas un dušas želeju ar, pagaidiet,… lietošanas instrukciju! Nē, nu nevarētu teikt, ka tas sagādāja kādu nebūt paliekošu psiholoģisko traumiņu, bet, kā redzams, atmiņā tomēr palicis, un ne nu gluži pozitīvā gaismā…
Šobrīd Latvijā, tāpat kā daudzviet citur pasaulē, cilvēki ir uz īstena palīdzēšanas viļņa. Ne visi var un ne visiem vajag karot, taču kaut kā noderīgiem, palīdzot netaisnīgā kara upuriem, tāpat gribas būt. Iespēju to izdarīt ir neskaitāmi daudz – var noziedot naudiņu vai nopirkt virtuālas biļetes Ukrainas zooloģiskajos dārzos, palīdzēt siet kamuflāžas tīklus un piedāvāt transporta pakalpojumus, sagādāt dzīvnieku pārtiku vai sadzīves lietas bērniem (Lielākā daļa atbraucēju ir sievietes ar bērniem, kas neko daudz no kara postītās Ukrainas līdzi paņemt nejaudāja) utt. Lieki vīpsnāt arī par to, ka latvieši it kā spējot „tikai dancot un dziedāt“, ar to domājot kultūras pasākumus vai protesta akcijas, kas tiek organizētas Ukrainas atbalstam. Pirmkārt, tas bieži vien iet roku rokā ar ziedošanas iespēju, otrkārt, cik nu sanācis parunāt ar pašiem atbraucējiem, viņiem tas ir ļoti būtiski – redzēt, ka pasaulē viņus saprot un nosoda to, ko šobrīd Krievija īsteno Ukrainā. Un tas, pieņemu, kaut kādā ziņā ļauj saglabāt to apbrīnojamo cīņas sparu, pat ja tā sauktās Rietumu pasaules politiķi savos izteikumos vai, drīzāk jāsaka, darbībās brīžiem šķiet nu pārlieku piesardzīgi un pat nevarīgi… Vēl piebildei par vīpsnātājiem. Neskaitot tos dažus nenobriedušos prātus, kuriem nez kādēļ šķiet, ka paši ir oriģināli brīvdomātāji, turos pie pārliecības, ka negatīvo komentāru vilnis, kas ar apbrīnojamu uzcītību tiek ražots sociālajos tīklos, pārsvarā ir Krievijas piekoptās un apmaksātās taktikas elements. Tā teikt, ”mūsu atbrīvošanas cīņām” nenoticējāt, sankcijas atbalstāt un vēl protestējat?! Tad nu viltus “Pēteris Ozoliņš” jums atgādinās, cik slikta dzīve ir un būs Latvijā. Savukārt viltus “Margarita Liepiņa“ turpat padalīsies ar video, kur it kā reāli cilvēki, acis pārgriezuši, atkārto mantru par „ļaunajiem, nepateicīgajiem“ ukraiņiem, kas nez kā iemanījušies pat degvielas cenas pieregulēt!..
Viens, ko šādā situācijā varam noteikti darīt, neļaut troļļu vēstījumiem izplatīties. Otrs, kas varbūt iesākumā šķiet nesaistīti, un tomēr tāds ir – negribot nepasniegt idejas jauniem melu vēstījumiem jeb nepiemest pagalīti. Viens uzskatāms piemērs: teju katrs taču ziņās būs redzējis tos mantu, drēbju kalnus, kas izveidojušies uz Ukrainas robežas. Nu šie attēli apauguši ar kārtējo stāstu par “nepateicīgiem ukraiņiem”, kuriem “nevajag jūsu drēbes un ēdienu, bet tikai jūsu naudu!”. Lieki piebilst, ka šo haosu lielā mērā radīja paši ziedotāji, kas ļāvās tādai nepārdomātai un neorganizētai palīdzēšanai, nezinot, vai ziedotās lietas maz nonāks līdz gala mērķim. Savukārt cilvēkiem, kas mūk no kara, diez vai ir iespēja un varēšana šajos kalnos uz robežas pat ko tiešām vajadzīgu sameklēt. Starp citu, to, ka ziedošanas kultūrai Latvijā kopumā vēl ir, kur augt, ja ne gluži acīs, tomēr pateiks jebkura organizācija, kas reiz iesaistījusies akcijās arī krietni pirms Ukrainas krīzes. Proti, ir ļaudis, kas, iespējams, uzskata, ka dara labu, tomēr patiesībā ziedošanas akcijas izmanto, lai atbrīvotos no lietām, kuras pašiem bijis žēl vai slinkums izmest. Un tad nu rodas tie netīro, saplēsto drēbju, mantu kalni, no kuriem kādam vēlāk jāatbrīvojas (visbiežāk to spiestas risināt pašas labdarības organizācijas). Tāpat – it kā smieklīgie, bet tomēr skumjie foto ar novalkātām augstpapēžu kurpēm, kuras, acīmredzot, kāds pavisam nopietni bija gatavs sūtīt uz kara zonu. Tā nav palīdzēšana! Un ļoti jau negribētos, lai mūs uztvertu kā tādus “ārzemju radus”, kuriem ir visai izplūdis priekštats par līdzcilvēku vajadzībām… vai, pareizāk, gribējies vien izpildīt kādu iedomātu pienākumu, ne tiešām – palīdzēt.










