Tas šoreiz nav novēlējums kādai marginālai sabiedrības grupai, bet gan personīga apņemšanās. Un ietvars šādām pārdomām ir arvien nemierīgākā situācija pasaulē, kas, gribētos naivi cerēt – tomēr vēl ir gana tālu Latvijai, tomēr, racionāli visu izsverot, skumji vien jāatzīst, ka viss un visi esam cieši saistīt. Ja spridzina vienā planētas daļā, otrā tiešu triecienvilni, protams, varbūt arī nesajutīsim, bet bez svārstīšanās politikā un ekonomikā – nu nekādi neiztiksim. Un, atceroties vien to, kādu cenu kāpumu radīja Krievijas agresija Ukrainā (rādās – uz palikšanu), bail pat iedomāties, kā varētu izvērsties šī ziema, ja pēdējā laika asiņainākais un niknākais konflikts Tuvajos Austrumos tomēr ieilgs.

Taču viens ir satraukties par iespējamo nākotni, otrs – sadzīvot ar jau esošo situāciju. Tas, kas dara bažīgu, ir arvien asākā rīvēšanās sabiedrībā. Un tā šobrīd secīgi pieķērusies aktuālajam konfliktam Izraēlā un Gazas sektorā. Tāpat kā daudzos citos gadījumos, arī šajā, visticamāk, vēsture visu saliks pa vietām un  kādreiz uzzināsim, vai un kādā mērā šajā Hamās uzbrukumā bija iesaistījusies Krievija. Šobrīd šķiet itin loģiski, ka tās nelietīgā rociņa pielikta gan, īpaši zinot, cik izmisīgi kaimiņvalstij gribējās, lai pasaule novērš savu uzmanību vien no okupācijas mēģinājumiem Ukrainā. Vai paši tiks galā ar sekām un to, ka Krievijā izplatās antisemītisms, kam tā kā vajadzētu būt klajā pretrunā ar mūžseno uzvarētāju “pār fašismu” stāstu, arī laiks vēl rādīs. Taču zinot un redzot, kādus propagandas plikos āķus ierij Krievijas savā būtībā jau notrulinājusies sabiedrība un diemžēl arī viens otrs īpatnis ārpus tās robežām, tostarp arī Latvijā, tā īsti, šķiet, neizbrīnītu pilnīgi nekas…

Šī uzmanības novēršana nostrādājusi gan tikai daļēji, jo atbalsts Ukraina tā sauktajā Rietumu pasaulē tomēr arvien ir liels, pat ja, piemēram, ungāri un slovāki mēģina izveikt kaut kādus tur pretkustības mēģinājumus. Īpaši skumja, lai arī ne pārlieku pārsteidzoša, ir Ungārijas premjera Viktora Orbāna iznešanās un, atvainojos par iespējamu šaušanu galīgi garām mērķim, tomēr te tāpat gribas domāt tieši par Krievijas ciešu ietekmi uz konkrēto politiķi, ne tik daudz ungāru tautas patieso pārliecību. Bet, kas zina, un neko labu jau par Eiropas vienotību tas, protams, nevēsta jebkurā gadījumā. Vēl papildu ķīlis šajā apjukumā – masveidīgie protesti it kā Palestīnas atbalstam.

Neiedziļinoties tajā, kas uz ko kādreiz šāvis pirmais un kurš savu gabaliņu tuksneša ieņēmi sākotnēji vai vienkārši – vairāk to pelnījis, ir saprotams, ka terorisms nav atbalstāms nekādā tā izpausmes formās. Neviens vēsturisks aizvainojums vai pat personīgs pāridarījums nekad neattaisnos galvu griešanu zīdaiņiem! Šī teroristu it kā loģika ir vienmēr mulsinājusi un nostāšanās viņu pusē – pat netiešā veidā – šķiet vienkārši pretdabiska! Tomēr, atgriežoties pie sākotnējās cerības un aicinājuma pašai sev, – ļoti ceru nekad nenokļūt arī otrā, iespējams, tikpat radikālā pusē, kur viss, kas no arābu pasaules (vai arī krievu puses) nācis, pār vienu kārti metams. Manā pasaulē bērni ir bērni – kā ebreju, tā arābu, kā ukraiņu un arī krievu… Un ceru, ka tā tas arī paliks.