Par ko gan citu – par vēlēšanu rezultātiem šodien jārunā. Prieks? Tik vien, ka kārtējais saspringta darba, kāds gaidu (un varbūt arī cerību) posms ir beidzies. Pārsteigumi? Nekādi. Vien kāds papildu sarūgtinājums: ka vēlētāji neaktīvi, ka Jūrmalā zemnieku Truksnim un Ventspilī lembergistiem procentu daudz, ka… Ka Rīga saskaņiešiem un Ušakovam palikusi? Nu, kāds tur pārsteigums? Kāda gan būtu bijusi citādā izvēle? Kāds piedāvājums? Uztrauc, ka saruna vien nacionālā jautājuma pretstatījumā palikusi? Ko darīt, ja jaunākā, smukākā bij` nacionāļu sievietes seja?

Bet – arī nopietni runājot, bažām tomēr vielas ir gana. Piekrītam vai nepiekrītam režisora Alvja Hermaņa teiktajam (par latviešiem, kam tramvaja biļetes cena), tomēr beidzot ir vērts nopietni padomāt, kas būtu, ja būtu. Kas meta un šodien mestu ziedus Austrumu kaimiņa tankistu klēpjos? Un padomāt, neaizmirstot, ka tie savā vairumā nebija ne ebreji, ne Maskavas forštates krievi…

Un tāpēc vairāk bažas par ”savējiem”. Par nacionāļiem, kas Rīgas dēļ gaida valdības maiņu; kas sava ”jaunā kumeļa” ādā audzē sapni par totālu despota varu un naudu, ko papildu ietekme dos. Arī bažas par zemniekiem – zaļiem vai hūtainiem, kas mērķtiecīgi un ar vērienu taisa pašvaldības par resursu bāzi, lai, gluži kā rīmju veidīgā dzejā, piedotu nākamām vēlēšanām gāzi.

Par savējiem, tikai par savējiem jādomā, redzot, kā cilvēki balsojuši. Kā izrādās, kājām – uz vēlēšanām neatnākot. Un, manuprāt, lai procenti 10 paliek uzaicinājuma vēstulēm, kas daudziem nepienāca, un transportam, ko dažviet pašvaldības saviem cilvēkiem neatvēlēja. Šķiet, ka lielākā vaina ir citur. Joprojām domāju, ka attieksmē. Arī tiem, kas jūtas uzvarētāji, kas pat priekšvēlēšanu diskusijās bija neslēpti augstprātīgi un attiecīgi – par savu izredzētību un neaizstājamību pārliecināti, ir jāpadomā. Par to, kā savus cilvēkus redzēt un sadzirdēt. Kā viņus sistēmās un reizēm arī iedomātā attīstībā nepazaudēt…

Ir jādomā, kaut tāpēc, ka nekāda tautas mandāta nevienam ievēlētajam jau nav…