Ikurāt iepelēkoju sejā, kad viņnedēļ, tipinot Sēmes sānceļos, ieraudzīju ”uzlabotu” ceļu ar dubļos iegāztu šīfera kravu. Nav jābūt apveltītam ar mis Mārplas deduktīvo domāšanu, lai redzētu saistību ar vietējās kūts jumta labošanu un šīfera kaudzi meža ceļā. Šo ceļu ganību vajadzībām izmanto vietējais SIA, par kura nosaukumu un vadību diži neesmu interesējies, tomēr šķiet – priekš kam cūkot vietā, kur dzīvo un strādā!? Vai uzņēmumam, kas, spriežot pēc jaunuzceltajām saimniecības ēkām, attīstās, trūkst padsmit eiro, lai bīstamos atkritumus nodotu, kā to paredz likums, atkritumu šķirošanas punktā?

Bet varbūt esmu atrauts no realitātes? Šīferis un citi būvgruži izsenis izmantoti ceļu labošanā – neviens tāpēc nav nomiris… Tomēr Darba inspekcija – šis jebkura uzņēmēja bieds – savulaik visai aktīvi runāja par arodslimību saistību ar darba vidi – konkrēti, azbesta putekļiem. Pēdējie tēlaini tika salīdzināti ar sīkiem zobentiņiem, kas plaušās veido rētaudus un hroniskus iekaisumus, rosinot astmas, dažādu bronhītu un plaušu vēža saslimšanas. Jāpiebilst, plaušu vēža saistība ar azbesta putekļiem darbavietā ir pierādīta un tieši tāpēc arī drastiskās, padomju kaluma cilvēkiem neizprotamās normas. Saskaņā ar drošības normām azbestu saturošais šīferis jātransportē slēgtā konteinerā un pat jānoglabā no citiem atkritumiem izolētā vietā. Rietumos uz šīfera jumta kāpj kā pie bitēm – spectērpā, bet mūsu vīrus taču pats velns nerauj, vai ne!?… Diemžēl vidējais latvietis ar Pēteri sarokojas jau 67,3 gados – laikā, kad mazbērnus vēl auklēt un auklēt. Ar vēzi sirgstošie mokās paklusām izgaist no dzīves, taču publiski par to tiek runāts reti… Tieši tāpēc, par spīti tam, ka valsts līmenī nav normālas bīstamo atkritumu savākšanas sistēmas, kas mudināt mudina visu drazu nobēdzināt mežā, es aicinu būt atbildīgiem un dažu eiro pēc nečakarēt ne jau abstraktu dabu, bet vidi, kurā ar pavirši ”drosmīgajiem” kopā dzīvojam mēs visi!