Salīdzinoši nesen kādā sociālo tīklu platformā ievietoju vērojumu: Dobeles dzelceļa stacijā stāvošus graudu vagonus ar uzrakstu (kirilicā) “Rusagrotrans”. Tas notika septembra sākumā, kad starptautiskās ziņu aģentūras, piemēram, «Reuters», aktualizēja jautājumu par agresorvalsts “asiņaino graudu” tranzītu cauri Latvijai un Lietuvai, un satraukumu pauda arī Latvijas lauksaimnieki.

Visai interesanti bija lasīt komentārus pie šī ieraksta, un diemžēl jāteic, ka vairums bija šo graudu tranzītu atbalstoši. “Lai ved visu, ko var, citādi to darīs pārējie. Turklāt blakus ir kaimiņi (domāts Lietuva), kas visās šajās jomās jau nez cik reizes ir treknumu nosmēluši, kamēr bāleliņi (domāts – latvieši) vaimanā nevis dara,” rakstīja kāds komentētājs. Savukārt cita komentāra autors norādīja, ka visa pārējā Eiropa tā arī nav pārtraukusi ekonomiskās attiecības ar agresorvalsti, un kāpēc gan Latvijai būtu jābūt tai, kas principus izvirza pāri ekonomiskam izdevīgumam… 

Šis lika aizdomāties. Jo tuvojas diena, kad atkal mums nāksies izdarīt izvēli – kam uzticēt valsts varas grožus turpmākajiem četriem gadiem. Cik liela ir to mūsu pilsoņu daļa, kas būtībā atbalsta ekonomiskās attiecības ar agresoru, to dara pragmatisku apsvērumu dēļ (lai mūsu dzelzceļš un ostas turpinātu pelnīt)? Un – cik daudzi vienkārši nesaskata nekā nosodāma sadarbībā ar agresorvalsti, jo viss taču “nav tik viennozīmīgi”? Vai šo tranzīta un cita veida sadarbības atbalstītāju uzskatus ietekmē cinisks aprēķins, vai tomēr pacietīga un gadiem ilgusi informatīvā kampaņa, ko izvērš mūsu valstij naidīgi spēki un atbalsta tie politiķi, kas šiem spēkiem simpatizē? Pārliecinošas atbildes uz šo jautājumu nav. Un māc bažas par daļas mūsu pilsoņu nostāju arī citos, valstij svarīgos jautājumos. Nav noslēpums – kremļa režīms jau ilgstoši un pacietīgi (ne kopš 2022. gada, bet krietni senāk) izvērš lienošu informatīvu kampaņu ar mērķi radīt šaubas par Latvijas kā valsts pastāvēšanu gan vēsturiski, gan nākotnē. Mēs jau esam brīdināti par tādiem kremļa naratīviem kā “nacisma glorifikācija”, “Latvija – neizdevusies valsts ar brūkošu saimniecību, kas dzīvo uz citu rēķina, un pati kā valsts nemaz nespētu pastāvēt”, “Latvijā diskriminē krievus”, “Latvija nevēlas dzīvot draudzīgi ar kaimiņiem, bet meklē ienaidniekus” un tā tālāk. Arī daudzviet figurējošais “viss ir slikti” noskaņojums, lai gan nereti “ar vienu kāju” balstās reālās negācijās, tomēr tīši vai netīši “spēlē vienā orķestrī” ar šiem naratīviem. 

Jā, mūsu valstī (starp citu, tāpat kā daudzās citās) pastāv nebūšanas. Jā, mēs esam dusmīgi un mums ir tiesības uz to. Jā, arī šo rindu autors ir dusmīgs uz dažiem, citādi domājošiem politiķiem, kas izšķirošos balsojumos ir atturējušies, tādējādi varbūt “noairējot” svarīgus priekšlikumus. Sašutums ir arī par citām politiskās un saimnieciskās dzīves niansēm – par nesamērīgiem rēķiniem, nepieejamiem medicīniskiem pakalpojumiem, pārmērīgu birokrātiju, ierēdņu augstprātību, izšķērdētiem miljoniem un nepildītiem solījumiem, kas tā arī palikuši iepriekšējo vēlēšanu reklāmās...

Un kā tad rīkoties? Atturēties (no vēlēšanām), tāpat kā to darījuši viņi savos balsojumos? Protestēt, “sodīt” viņus, atdodot balsi par tiem, kas populistiski vicinājuši “viss ir slikti” karogu, tikmēr slepenībā vai pat visai atklāti draudzējoties ar Latvijai nelabvēlīgiem spēkiem? Šādas spēlītes var beigties ar populistu vai pat kremļa atbalstītāju nonākšanu pie varas. Un tam var būt ļoti tālejošas sekas (Orbāna piemērs Ungārijā). 

Jāsaprot, ka hibrīdkara informatīvajā telpā par ietekmes līdzekli kļūst reāla, nevis izdomāta netaisnība. Un tas ir ārkārtīgi efektīgi. Nav jāizdomā meli. Vajadzīga tikai kāda kļūda, kāda netaisnība. Par to jārunā simtiem reižu, atraujot to no konteksta un pārvēršot par argumentu daudz plašākam apgalvojumam par satrunējušu valsti, kur nevienam nevar uzticēties, kur godīga rīcība vispār nav iespējama. Un ja kaut vai katrs piektais pilsonis šim domu plūdumam piekritīs, mērķis būs sasniegts. Sākotnējā, šķietami milzīgā plaisa starp faktu “šīs konkrētās personas konkrētais lēmums ir slikts” un pārliecību “šī valsts nav nekā vērta” būs pārvarēta, un naratīvu paudēji nonāks pie varas. 

Tieši tādēļ nepieciešams skaidri nošķirt konkrētus politiķus, partijas, ministrus un valdības no valsts kopumā. Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, šis jautājums iegūst arī valsts drošības nozīmi, un jebkurš mēģinājums izmantot mūsu demokrātisko izvēli svešās interesēs ir nopietni vērtējams apdraudējums. 

Neļausim, lai mūsu sašutums vai dusmas izraisa varas atdošanu tiem, kas savas kampaņas balsta uz naidu un valsts noķengāšanu. Citādi var sanākt, ka pa mūsu dzelzceļiem gan dienu un nakti ripos vagonu sastāvi, un budžetā ripos asiņainie rubļi, bet uz šī, it kā ekonomiskā sasnieguma fona būsim zaudējuši ko daudz svarīgāku.

Tāpēc neatturēsimies šajās vēlēšanās. Domāsim valstiski!