Jaunā valdība ir uzcepta. Pirmie, teju ar varu sevī aizturētie komentāri, jau pierimuši, nu var arī izteikties par svarīgāko.

Par to, ka prezidents Andris Bērziņš, pēkšņas un trakulīgas idejas ķerts (par nopietni pārdomātu soli to nenosauksi), ir savārījis ziepes, savas domas nemainu. Jaunās valdības veidošana ne attīstību, ne stabilitāti valstī, ne tautas uzticēšanos varai vairojusi nav. Tai ”spēlītē”, kuras piespiedu vērotāji esam bijuši mēs visi, manuprāt, valsts un tautas intereses zaudējušas ar ievērojamu atrāvienu. Un ne tikai aiz dažu ministru un jo īpaši valsts sekretāru platajām mugurām skaidri jaušamo dažu, par oligarhiem dēvēto ļaužu interešu dēļ.

Vismaz man vislielāko vilšanos un sarūgtinājumu sagādāja, tā sauktā varas partija – «Vienotība». Vispirms jau tāpēc, ka no paša pārmaiņu sākuma bija skaidrs, ka šīs partijas ”gods, prāts un sirdsapziņa”, tas ir, brunčos tērptais partijas boss Solvita Āboltiņa nav izturējis dažus zemes cilvēkiem dotos pārbaudījums. Par naudu nezinu, bet pārbaudījumus ar slavu un varu šai politiķei izrādījies par smagu, jo kāds gan cits, kaut mazākajā mērā attaisnojams iemesls varētu būt viņas atteikumam veidot valdību? Laikam jau būs jātic tai neoficiālajai informācijai, kas liecina, ka S. Āboltiņa ir atteikusies no premjeres amata tikai tāpēc, ka to uzskata par… pazeminājumu karjerā. Sak, ”kāpēc man no pirmās vietas uz trešo jāatkāpjas” (jo mūsu parlamentārajā republikā tieši Saeimas vadītājs ir valsts amatpersona numur viens)? Domāju, ka tādu pašu iemeslu – partijas jeb, pareizāk teikt, tās vadoņu varas un slavas kāres dēļ – bijām liecinieki arī turpmākajām riebeklībām, proti, savu kādreizējo cīņu biedru uzmešanai. Nu neesmu dzirdējusi nevienu saprotamu, pārliecinošu vai vismaz racionālu (jau atkal jāteic – valsts interesēm atbilstošu) skaidrojumu, kāpēc ministru amatam neder Daniels Pavļuts, Ilze Viņķele, Jānis Bordāns vai Artis Pabriks? Vai tāpēc, ka pārāk gudri, pārāk godīgi, pārāk pamatīgi lietu sakārtošanai pieķērušies? Noteikti, ka arī tāpēc.

Bet ne mazāk ticams ir pavisam prastais variants – vājam blakus stipros nevajag…