Šodien aprit četri gadi kopš Krievija  no Baltkrievijas, no okupētās Krimas un no Krievijas teritorijas iebruka Ukrainā. Esmu dzimusi pēc 2. pasaules kara,  savām acīm kara šausmas neesmu redzējusi. Biju pielāgojusies tā laika dzīvei: sapratusi, ka ne viss, ko stāsta no tā laika augstās tribīnes, ir taisnība, un ka tobrīd ir bezjēdzīgi atklāti ar to cīnīties... Turklāt – tas taču bija vēl zaļās jaunības laiks, kad viss izskatās skaistāk nekā īstenībā! Domāju, ka daudz grūtāk ar notikušo samierināties bija vecākiem, kuri saprata un zināja daudz vairāk, kuri centās bērnus pasargāt un tiem neko par to nestāstīja. Par okupantu zvērībām biju tikai šo to dzirdējusi, un arī tad par tām runāja čukstus... Vēlāk, jau Latvijas brīvvalsts laikā, nāca daudzas atklāsmes. Un tomēr pirms četriem gadiem līdz pēdējam cerēju, ka bijušais paliks vēsturei, ka šajā laikmetā nekas tāds nenotiks, ka dzīvojam civilizētā pasaulē... 

Diemžēl realitāte ir vairāk nekā tikai skarba. Tā lika vairāk nekā sešiem miljoniem ukraiņu doties bēgļu gaitās, kas arī ne visiem izrādījās saudzējošas: bija cilvēki, kas gāja bojā uz robežas, gaidot savu rindu tās šķērsošanai, daļa neaizsargātāko nokļuva bandītu – cilvēktirgotāju rokās un pazuda bez vēsts...Laimējās tiem, kuri rada patvērumu izdzīvošanai svešā valstī. Tas, – ja vien dzimtās mājas, dzimtās pilsētas vai ciema un iedzīves piespiedu atstāšanu var nosaukt par laimi...

Salīdzinot ar zvērībām, ko krievu armijas cilvēki pastrādāja Bučā un citās okupētās teritorijās, ar daudz tūkstošu iedzīvotāju un vairāk nekā 17 000 ukraiņu bērnu nolaupīšanu un aizvešanu uz krieviju, protams, bēgļiem, kuri rada patvērumu citās valstīs, ir laimējies. Tikai neviens nespēs dziedēt sāpes par Ukrainā palikušajiem vīriem, tēviem un dēliem, kuri, aizstāvot savu zemi, par to atdod dzīvības; par palikušajiem radiem un draugiem, mierīgajiem civiliedzīvotājiem, pret kuriem vērsti nepārtraukti krievijas dronu un raķešu uzbrukumi. Tie ir vērsti pret skolām, slimnīcām, infrastruktūru. Tajos bojā iet cilvēki, nešķirojot vai tie ir bērni, vai sievietes, vai sirmgalvji. Tie ir uzbrukumi, kas aukstās ziemas laikā sagādā neizmērojamas ciešanas mierīgajiem iedzīvotājiem. No krievijas  puses notiek tieši „tas”, ko Putins savā rīta uzrunā, pirms četriem gadiem iebrūkot Ukrainā, teica, ka dodoties „to” novērst Ukrainā. Ne tikai melu, bet arī nekaunības augstākā pilotāža! Un tad jau nav arī brīnums, ka, pateicoties vājprāta vēlmēm, netiek žēlotas arī simtiem tūkstošu krievu karavīru dzīvības... 

Ir pagājuši četri gadi, un nekādā veidā nav izdevies apturēt šo vājprātu! Nav citu iespēju –  jāturpina palīdzēt, jāturpina atbalstīt, jāturpina ziedot, cik jau nu katrs varam atļauties. Un ir labi, ka šajā ziņā esam gana aktīvi, ka darām to ar dažādu organizāciju un uzņēmīgu cilvēku atbalstu. Ziedojumu aktivitāšu formas ir visai dažādas – tiek rīkoti koncerti, kā, piemēram, Kuldīgā jau ceturto reizi notiek koncerts, kurā ziedojumus vāc Ukrainai. Arī mūsu novadā ir gan pašvaldības, gan uzņēmēju rīkotās akcijas ziedojumu vākšanai Ukrainas atbalstam un visbeidzot ziedot var arī Latvijas Sabiedrisko Mediju rīkotajā akcijā, vienkārši piezvanot pa telefonu. Sociālajos medijos dažkārt nākas lasīt iebildumus, sak, kāpēc jāziedo Ukrainai, ka pašiem daudz kā trūkst, ka nepietiek līdzekļu medicīnai... 

Tā vien šķiet, ka tie ir kaimiņvalsts inspirēti naratīvi, jo neticu, ka normālam cilvēkam var būt tik aprobežota domāšana. Saprotu, ka ne viss mums Latvijā ir tā, kā vēlamies, kā vajadzētu būt, saprotu, ka ir ģimenes, kas pakļautas trūkumam, bet to nekādā ziņā nevar salīdzināt ar tiem pārbaudījumiem, ko piedzīvo ukraiņi. Un ir arī jāsaprot, – ja ukraiņi kritīs, agri vai vēlu nākošie būsim mēs. No senākas vēstures un arī tās, ko pašlaik veidojam un piedzīvojam, ir jāmācās un jāsaprot, ka imperiālisma tieksmes un šovinisms krievijā nekur nav zudis. 

Un tomēr – īpaši krievijai šo četru gadu laikā nav ar ko lepoties, kā vien ar mierīgo iedzīvotāju terorizēšanu, jo ukraiņu karavīri savas robežas ir varonīgi nosargājuši. Un teritorijas, ko agresors pieprasa no suverēnas Ukrainas, faktiski pilnībā nav iekarotas. Slava Ukrainai! Varoņiem slava!