Kad 63. Berlīnes kinofestivālā izrādītās latviešu filmas «Mammu, es tevi mīlu!» un «Eži un lielpilsēta» mājās pārveda balvas, bija ne vien liels prieks, bet arī milzīgs lepnums par tautiešiem, kas labi pastrādājuši.

Un kā allaž šādās reizēs sirds un prāts gaida, lai mūsu valsts tiem, kas guvuši lielus panākumus, pateiktu īpašu paldies. Taču liels bija pārsteigums, kad kultūras ministre, televīzijā vaicāta, kāds atbalsts kinoļaudis sagaida, pat nebija  tikusi skaidrībā, kas tas tāds Berlīnes kinofestivāls un kāda ir tā nozīme mūsdienu kultūrā. Cilvēkam-parastajam būtu grūti ko pārmest. Bet ministrei? Kultūras ministrei!? Ja ne pašai, tad kādam no pietiekami plašā ministrijas štata taču vajadzēja vismaz presē pamanīt ziņu, ka režisori Jānis Nords un Ēvalds Lācis ved uz Berlīni savas filmas, ko jau iepriekš atlasījusi ļoti nopietna žūrija! Tagad brīnīties un meklēt salīdzinājumus ar sporta notikumiem ir, mazākais, smieklīgi. Tikpat smieklīgi kā solījums… sasaukt īpašu komisiju, lai vērtētu, kam pielīdzināt Berlīnes festivālu…

Un te nonākam arī pie stāsta par patriotismu. Nepaies nemaz tik ilgs laiks, un šī tēma atkal būs katrās ziņās. Un kāds noteikti teiks, ka mums pietrūkst patriotisma, lepnuma par savu valsti. Ziniet, nepietrūkst. Mēs lepojamies ar tiem, kas var sava kolektīva, pagasta, pilsētas, visas Latvijas vārdu nest pasaulē, lai cik tāla vai tuva tā katrā brīdī nebūtu. Tikai reizēm liekas, ka pati valsts dažu tās amatvīru un sievu personā kaunas par šiem panākumiem. Nezinu, vai jautājums, kā šobrīd saka, ir tikai naudā (jo valsts taču, piemēram, ātri atrada naudu piemaksai 100 deputātiem). Varbūt arī attieksmē un tomēr – klajas nezināšanas kaunā?