Nekādu jaunu ingredientu tai zupai, kas vēl arvien burbuļo pēc tam, kad ilggadējais Ventspils atslēgu turētājs un gana nozīmīgais, bet tomēr politisko aizkulišu spēlētājs Aivars Lembergs tika iekļauts ASV sankciju sarakstā, man  piemest, visticamāk, neizdosies. Un galvenokārt tādēļ, ka plaši aprunātās personas apmaksāta rēgošanās laikrakstu pirmajās lapās vai jokainos, mazskatītos televīzijas raidījumos manu nostāju šajā jautājumā nekādi nemaina. Žēl, protams, un mazliet arī tā kā kauns par to, ka Latvijas tiesu sistēma līdz šim ir bijusi pārlieku bezzobaina vai, nezinu, iespējams, tiešām nespējīga cīnīties ar šī izmanīgā kunga demagoģiju un papīru kalniem. Bet nu, iespējams, ka šajā gadījumā svarīgāks ir mērķis, ne tik daudz līdzekļi, un varbūt ilgtermiņā tiešām der pieciest arī tādu neērtību, kā citas valsts iejaukšanas Latvijas politikas ne tik tīrajos, bieži vien korupcijas apsēstajos nostūros…

Toties plašā brēkuļošana par to, ka teju vai visa Latvijas ekonomika tūlīt ņemšot un sabrukšot, uz nelielu komentāru uzprasās gan! Proti, kā lielākais ļaunums šobrīd tiek minēts valdības steidzamā kārtā virzītais un arī jau apstiprinātais lēmums par Ventspils un Rīgas ostu pārņemšanu. Mērķis, cik tiek skaidrots, lai sadarbības partneriem un investoriem nerastos iespaids, ka, iekuģojot Latvijas ūdeņos, automātiski nonāc nenovēršamu sankciju tīklos. Tomēr lēmuma kritiķi steidz iebilst, ka tā esot “slēpta privatizācija“ un vispār… Viss, kas valsts pārziņā, ejot uz grunti. Te nu gribētos precizēt, ka arī pašvaldības, kuru rokās līdz šim ir bijušas visas galvenās ostu pārvaldības kārtis, ir publiskas jeb valstiskas struktūras un, kā liecina pieredze tepat pašu novadiņos, arī ar pašu rociņām un ar publiskiem finansu līdzekļiem itin labi mākam daudz ko nolaist uz grunti. (Vai lai min komunālos uzņēmumus, vai nereāli pārcenotus projektus?) Ne vienu vien reizi nācies aizdomāties, ka, tā strādājot, privāts uzņēmums jau trīskārši būtu bankrotējis un būtu spiests zobus kārt vadzī. Bet, redz, pašvaldības, neskatoties uz dažu labu neprātīgu lēmumu, tik rullē tālāk, jo nodokļu maksātāji jau kā nebūt sametīsies. Un, ja ne tie nodokļu maksātāji, kas novadā mīt (tāpēc, ka novads mazapdzīvots un attiecīgi – finansiāli nevarīgāks), tad valstij mēģinās paprasīt…

Tā kā – atšķirību neredzu. Kā valstiskās, tā tikpat labi, ja ne prasmīgāk, arī pašvaldībās strādājošie ļaudis mēdz piekopt “ne mana cūka, ne mana druva” politiku. Tik vien atšķirība, manuprāt, tajā, ka valsts kā pārvaldnieks ir tāds liels un stratēģisku lēmumu pieņemšanā diezgan lēnīgs organisms. Toties tieši tādēļ reizēm… arī grūtāk piekukuļojams