Pērn, baudot atpūtu Pāvilostā, kādu dienu mēģinājām atrast taisnāko ceļu uz tās puses nekurieni – Akmeņraga bāku. Un vietā, kas pat globālās pozicionēšanās ierīcei nebija zināma, jo tur visi ceļi beidzās, pēkšņi uzdūrāmies veco ļaužu pansionātam. Tur tiešām valdīja baisa pamestības sajūta, mēs – nejauši ieklīdušie, jutāmies teju vai brīnuma vietā! Un, ja tā padomā, Latvijā taču visi pansionāti – gan bērniem, gan pieaugušajiem – ir tāltālā malā, tālu no "veiksmīgi darbīgo" acīm un jebkādām iespējām uz sociāli pilnvērtīgu dzīvi!
Labi, iespējams, vasarās lauku klusumā un mežu dziļumā ir gana labi, bet – ko tur var sadarīt ziemā, rudens šķīdonī, kad līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai, kaut veikalam nekādi nenokļūt!? Turklāt pansionātos taču nedzīvo tikai nespējīgi vecīši, tur ir daudz kungu un dāmu, kas, ja vien būt kaut jel kādas saprātīgas aizkļūšanas iespējas, šad tad gribētu baudīt arī pilsētas iespējas – apmeklētu kultūras namu, bibliotēku, pasēdētu pie kafijas tases kafejnīcā, papļāpātu ar kādu vēl savā rūpē dzīvojošu draugu… Labi, ko nu par tik "smalkām lietām", daudz smagākai – izdzīvošanas aizmirstībai, manuprāt, šodien gatavojamies nolemt arī jaunus un darba spējīgus ļaudis. Kā gan citādi, ja ne par "prom no acīm" nosauc metodi, kas paredz, ka sociāli neaizsargātajai iedzīvotāju daļai, nereti bāreņiem, viņu ģimenēm, daudzbērnu ģimenēm un tamlīdzīgi pašvaldības dzīvojamo platību ierāda patālu laukos? Jā, skaisti, bieži vien par Eiropas naudu izremontētās pašvaldības sociālajās ēkās, bet – ko tur jaunajai ģimenei darīt?! Labi, agrākos laikos bija citādi – tad dzīve laukos, pie un ar zemi kļuva par vienīgo izdzīvošanas iespēju. Bet tagad!? Pat tur, kur vēl prihvatizācija bijusi saudzīga un kur iedzīvotājiem zeme, kaut lietošanā mazdārziņiem atstāta, nu jau atrasts cits pielietojums. Kā, piemēram, Pūrē, kur paredzēts atņemt pašvaldības zemi iedzīvotājiem, lai viņiem vitāli nepieciešamo mazdārziņu vietā iespējams (!?) varētu attīstīties ražotne…
Ziniet, kā tas izskatās, ja ņemam to stāstu par trūkumā nonākušiem cilvēkiem, kam nevis nauda, bet "makšķeres" jādod? Iznāk tā, ka tagad viņiem – ne makšķeres, ne – dīķa…