Augusts un arī Kapu svētku laiks ir klāt. Tas parasti raisa atmiņas, skumjas un dažādas pārdomas... Tomēr šoreiz negribu runāt par to, cik ļoti saistīti esam ar kapiem, bet par to, kādas sekas tas rada. Un te nerunāšu par emocionālu saikni, kas daudzus latviešus tur paīsā pavadā, bet ne jau ar kapsētu, bet ar tur apglabātajiem mīļajiem, un šajā ziņā neesmu izņēmums... Šoreiz gribu parunāt par sekām, ko rada mūsu tik iecienītais kapu kults. 

Vienalga, vai tie ir Kārniņu kapi Smārdē, kāda no Tukuma kapsētām vai Skudrītes kapi Rūjienā, it visur pārsteidz tas, kāds atkritumu daudzums rodas no mūsu cītīgās kapu kopšanas. Un te nedomāju pērnās lapas vai koku zarus, kas arī rada pamatīgas kaudzes, bet gan to, ko paši atnesam un pametam. Jā, mēdz teikt, ka no kapiem neko mājas nest nevar – ar šo aicinājumu esmu uzaugusi, bet nezinu, vai tas attiecas arī uz reāliem atkritumiem, ar kuriem papilnam kapu konteineri un apkārtne. 

Viens stāsts ir par to, ko atved garāmbraucēji, kam jebkāda cieņa vai pietāte pret kapsētām laikam sveša. Un ja jau sapņos nekas nejauks nerādās, iespējams, arī nožēla pēc kapu konteinerā izmesta televizora vai tualetes poda nemoka...  Bet te ir vēl kāds stāsts, un tas patiesībā ir vēl skumjāks. Visu cieņu tiem daudzajiem cilvēkiem, kas rūpējas ne tikai par savu tuvinieku, bet vēl citu kapavietu sakopšanu – zinu, ka tādu ir daudz. Tomēr… – no vienas puses varam lepoties, ka rūpējamies par aizgājējiem, bet no otras – ko aiz sevis atstājam?! Ir gadījies redzēt, ka līdz ar pērnajām lapām kaudzē, kas domāta zaļajiem atkritumiem, tiek izmesti arī maisi un maisiņi – kaudzēm maisu un maisiņu... Turpat izsviež stikla vai plastmasas sveču trauciņus un citus mēslus. Vai nesanāk tāda kā liekulība – liekam kaudzēm sveču kapos – aiz mīlestības,  piemiņas, bet pēc tam tas viss ļoti bieži nonāk miskastē... Ja būtu tikai puķes, skujas, tās jau pēc gada būs pārvērtušās kompostā, bet – apsietas ar plastikāta lentīti vai ietītas celofānveidīgā papīrā – jau pārtop ilgstoši nesadalāmos un vienīgi apglabājamos atkritumos. Vai tagad tik iecienītās plastmasas puķes... Reizēm iedomājos, ka daudzi, kas jau sen kā mūžībā, noteikti uz sava kapa kaut ko tādu negribētu ne acīs redzēt, bet šāda kultūra pie mums ienākusi un turpina manifestēt arvien vairāk. Nav problēmu ar šādu izvēli, tikai – iemetot tās zaļo atkritumu kaudzē, velti gaidīt, ka tās sadalīsies.. Un dīvaini, ka īstajā konteinerā tām nav atradusies īstā vieta, pat ja konteiners turpat blakus... Savulaik Sēmē un Zentenē ieviesa atsevišķus konteinerus svecēm, sveču traukiem un citām plastmasām. Kā noskaidrojām, ir vietas, kur tas arvien ļoti labi darbojas un kapu kopēji šo kārtību ir pieņēmuši.

Kāpēc viss šis stāsts? Atbilde ir vienkārša – tikai mēs – joprojām dzīvie cilvēki – radām atkritumus, un ne jau mirušo, bet savas un savu bērnu nākotnes dēļ pašiem par tiem jābūt atbildīgiem.