Īsi pirms šī laikraksta nodošanas iespiešanai saņēmām ziņu no kolēģiem Kuldīgā. Viņi aicina visus Latvijas žurnālistus vienoties savdabīgā klusēšanas akcijā un kādu laiku nesekot līdzi politiķu noteiktajai dienas kārtībai.

Kuldīdznieki savu viedokli pamato skarbi – reiz jau žurnālisti šādā akcijā vienojušies; tas bijis tad, kad, vēlēdamies kļūt slavens, bērnudārza audzēkņus noslepkavojis kādas gulbēnietis. Un – ko gan citu, ja ne slavu un varu kārodami, teātri un cirku spēlē politiķi? Spēlējas, pat nemanot, cik grūti par cilvēka cienīgu dzīvi cīnās ļaudis ārpus Rīgas, cik liela ir dzīvo asiņu straume, kas kaut jel kāda jēdzīga darba meklējumos aizplūst rietumu virzienā!…
Jā, līdzīgas domas droši vien nobriedušas daudzu Latvijas iedzīvotāju-parasto prātos. Brīdī pa brīdim pieslēdzoties ziņām "no centra", arī mēs te, redakcijā, paši par sevi pasmejamies – vai tiešām darba un citu interesantu lietu trūkst, ka dažiem bezgožiem, dažiem slikti audzinātiem vai nedaaugušiem ļaužiem tik daudz savas dzīves laika veltām?! Manuprāt, saskanīgas domas ar pašreiz notiekošo nesen paudusi arī rakstniece Ilzes Indrāne. Nedaudz pārfrāzējot un šodienai piemērojot, tās skanētu šādi: mums katram pirmāmkārtām par savi jādomā, par to, lai šo, savu vienīgo dzīvi godam un ar prieku nodzīvojam, lai priekā dalāmies un citus netraucējam. Valdības?! Par tām nu gan nav sirdi, prātu šaustīt vērts – "par tām lai Dievs nu gādā"!