Par to, kā droši šķērsot ielu pa gājēju pārēju, ir tik daudz runāts, tik daudz ieteikts, taču steidzīgajā ikdienā arvien biežāki ir gadījumi, kad par spīti brīdinājumiem un atgādinājumiem nelaimes notiek viena aiz otras. Un, lieki teikt, ka svara ziņā daudz pārākā transportlīdzekļa priekšā pat visu pareizi izdarījušais gājējs vienmēr būs lielākais cietējs.

Pirms kāda laika šīs situācijas, kurās Tukums ne ar ko neatšķiroties no citām pilsētā, analizēja satiksmes drošības eksperts, un viņa ieteikums gājējam bija – pirms pāriet ielu, censties nodibināt acu kontaktu ar autovadītāju. Saprotams, ka tas jāizdara vienā mirklī, tomēr abām pusēm tad būšot skaidrs, ka transportam jāapstājas, bet gājējs var droši pāriet ielu.

Ja reiz eksperts tā saka, centos izmēģināt šo ieteikumu dzīvē. Lielākajā daļā gadījumu tas tiešām arī izdevās – nereti autovadītājs pat ar galvas mājienu vai rokas vēzienu laipni norādīja, ka ceļš pāri ielai ir drošs, bet bija arī citas situācijas, kurās acu kontaktu nodibināt neizdevās. Lūk, daži no šiem gadījumiem. Lai arī statistiku neapkopoju, visvairāk tas neizdevās tāpēc, ka autovadītājs runāja pa tālruni un pat negrasījās bremzēt; dažās reizēs tā vietā, lai bremzētu, viņš vai viņa pagrieza galvu uz otru pusi, līdz ar to no kontakta… – atkal nekā. Vēl dažos gadījumos vadītājs ēda, dzēra rīta kafiju vai pat lasīja planšeti. Un precīzi divās reizēs kontakts ar autovadītāju nesanāca, jo vietā, kur bija jābūt vadītāja acīm, to nebija, jo šofera vieta bija otrā pusē.

Jūs noteikti teiksiet, ka te nekā ārkārtēja nav un tā visiem var gadīties – steiga, dažādi darbi, problēmas, stress. Protams. Tāpēc vien būtu neprāts mesties pāri ielai tāda auto priekšā, kura vadītājs iegrimis jaunā romāna beigu lappusē, bet… Tieši tāds pats, kā cilvēks pie auto stūres, ir arī gājējs – stresa pilns, dusmīgs, sevī iegājis; tāds ir bērns – aizsapņojies, sanervozējies par sliktu vērtējumu skolā vai vienkārši – no vecāku vēlējuma ielu šķērsot pa gājēju pāreju un darīt to uzmanīgi –, atceroties vien teikuma pirmo daļu. Un rezultāts ir bēdīgā statistika, kas Tukumā pēdējo nedēļu laikā vairāku negadījumu dēļ ir īpaši skarba.

Un vēl – kopš mainīti noteikumi velosipēdistiem, kas ļauj pirms gājēju pārējas vairs nenokāpt no velosipēda, žiglie braucēji, ieskaitot jauno paaudzi, pārlido gājēju pārējai pāri tik ātri, ka, pat ja autovadītājs būtu gatavs acu kontaktam, viņam nav, ar ko kontaktēties. Savu reizi tā sagrēko arī gājēji. Tāpēc ir labi, ja viss beidzas labi. Lai tā būtu, visiem jābūt uzmanīgiem un savu reizi der palasīt satiksmes noteikumus. Tas palīdzēs atcerēties, ka autovadītājiem gājēji jāpalaiž ne tikai pāri gājēju pārejai, bet arī, nogriežoties pa labi vai pa kreisi, bet gājējiem jānovērtē attālums līdz transportlīdzekļiem, kas tuvojas, tā braukšanas ātrums, arvienvārdu sakot, arī pašam jāpārliecinās par savu drošību.

Protams, šai lietai ir arī otra puse – savi uzdevumi un pienākumi ielu drošības jomā ar pilnu atbildību ir jāuzņemas arī pašvaldībai. Un šai ziņā, kā redzam, nekādi nepietiek ar garām runām, mūsu visu apmaksātiem pētījumiem, koncepcijām un solījumiem to ieteikumiem sekot. Solījumi ir jāpilda! Lai ar cik tas kādu ātrbraucēju nedarītu tramīgu, ja kāda vieta ir gājējiem kļuvusi pamanāmi bīstama (kā Meža, Lielā iela), tad atbilstoši speciālistu ieteikumam jārīkojas! Kur nepieciešams, jāveido paaugstinājumi, kur – papildu apgaismojums. Un tos pirms gada solītos spoguļus Talsu, Lauku un, iespējams, arī Raudas ielā varētu beidzot sakārtot un nolikt vietā, kā pienākas. Nav ko vēl kādu nelaimi gaidīt!