Kas tikai gan mūsu valstī nav noslēpums! Pavaicājot, piemēram, kam pieder viens vai otrs uzņēmums, atbildi diezgan grūti saņemt, jo tas esot noslēpums….

Bet, ja uzņēmumam ir laba, konkurētspējīga produkcija, tad taču ar to būtu jālepojas! Arī uz māju norādēm nereti lasām vārdu «privātīpašums», un – ja nepieciešams precizēt adresi, šķietamais sīkums kļūst par problēmu. Arī runāt par saņemto darba algu, pat niecīgāko, neesot labais tonis…
Pirms apmēram pusgada Rozes kungs redakcijas telefonakcijā brīnījās, kāpēc lielveikalā piena cenas nekrītas. Šķita – pa šo laiku viņam būs izdevies noskaidrot, cik par pienu maksā zemniekam, kāda ir piena litra cena, kad tas no kombināta tiek vests uz veikalu un kāda tā ir veikalā. Tomēr nekā! Viņš turpina brīnīties.
Pirmā lielā barjera, ierunājoties par šo jautājumu, ir visnotaļ mistiskais komercnoslēpums! Taču, ja iedziļināmies, tad zinām, ka piena ražotājs labākā gadījumā par litru saņem 9 līdz 13 santīmus. Par to viņam ir jāizaudzē un jāsagatavo lopbarība, jāizaudzē laba, ar labiem ciltsrakstiem govs, tā jābaro un jāslauc, jāuztur pie veselības, vēl jāgādā par slaukšanas un aukstumiekārtām, minerālbarību, elektroenerģiju. Pārējās trīs ceturtdaļas, ja ne vēl vairāk no piena cenas veikalā paņem pārstrādātājs un tirgotājs. Pārstrādātājs vēl saņem arī blakusproduktus. Tirgotāja misija – piena litru ielikt vēsā plauktā un pārdot. Nav grūti nojaust, kuram ir vislielākais ieguldījums un cik kurš patiesībā saņem, līdz produkts nonāk pie patērētāja. Ja ciparus nosauktu konkrēti, dažiem nebūtu pārāk ērti, bet tagad, lūk, tas ir komercnoslēpums. Ja patiešām runājam par komercnoslēpumu, tad kurš konkurents, kam šī ziņa patiesi svarīga, kādreiz nav uzzinājis, cik kas kur maksā? Drīzāk runa ir par ko citu – publiskota šī informācija rada neērtības sajūtu, jo faktiski nav taču ar ko lepoties.