Jau vairākus gadus, uzrunājot tautiešus, arī mūsu novadniekus, kas kaut kādu iemeslu dēļ dzīvo un strādā ārzemēs, nevar nepamanīt apbrīnojamu vienprātību viņu teiktajā par to, kā svešumā visvairāk pietrūkst. Līdztekus ģimenei un māju sajūtai nereti kā pirmā tiek minēta Latvijas daba un jo īpaši tās neskarto mežu un tēraudzilās jūras daļa. Un, kā izrādās, šim viedoklim par svarīgākajām Tēvzemes dabas vērtībām ir gatavs pievienoties absolūtais šī brīža Latvijas iedzīvotāju vairākums. To atklājis arī nesen veiktais Pasaules Dabas fonda un «Kantar» TNS veiktais pētījums, kurā 85% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 65 gadiem piekrīt apgalvojumam, ka “Latvijas daba ir unikāla”, bet 75% aptaujāto kā īpašas dabas vērtības nosaukuši dabiskos mežus, 66% Baltijas jūru un tās piekrasti.

Tai pat laikā apkārt redzamā realitāte rāda pavisam citu ainu. Kailcirte pie kailcirtes, arī dabas parkos, arī kādreiz par apdzīvotu vietu rekreācijas zonu atzītajās teritorijās, arī ar ”dabu saudzējošo” caurlaižu statusu aplaimotajā Jūrmalā. Bez žēlastības tiek nocirstas gan iepriekš par ainaviskām atzītās birztalas, gan vēl pirms pāris gadiem par īpašu Latvijas ainavas daļu nosauktās skaistkoku alejas. Un, kas interesanti, top aizvien jauni likumi, noteikumi, tiem piesaistītu zinātnieku atzinumi, kas bez kauna un goda ar slaidu loku uzspļauj nācijas vērtībām un to saglabāšanai. Galvenie mežu vērtības noteicēji ir tie, kas mežā redz tikai ciešmetrus un kustīgus ”veselīgā atpūtā” nošaujamus mērķus. Ne velti no 13 Latvijas Mežu konsultatīvās padomes locekļiem, 10, ja ticam aptaujām, pārstāv absolūto mazākumu, tos, kam kuru interese acīmredzot ir mežu ”izsmelt” līdz dibenam. Tūlīt un tagad! Un šai ziņā kronim der gan nule kā no jauna bīdītie noteikumi, kas Latvijas medniekiem prasa īpašu statusu citviet Eiropā aizsargājamo lūšu un vilku šaušanā, kā arī jau vasarā ”bīdītie” «Noteikumiem par koku ciršanu mežā», kurās izcirtēju lobijs vēlas panākt atļauju vēl par 20 līdz 40% palielināt kailcirtēm pakļautās mežu platības. Un, lai to tā skaisti un brīvi varētu realizēt, cita starpā paredzēts atļaut izcirst līdz šim aizsargātās kāpu aizsargjoslas…

Kas tam pretī? Dažu, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmu cilvēku… pat ne cīņa, vairāk tāda kā klusa klauvēšana pie varas un naudas aizbarikādēto gaiteņu cieši noslēgtajām durvīm? Dažu uz kailcirtē nocirsto koku ciņiem raudošu sēņotāju lāsti? Atsevišķu, naudas grūtībās esošu biedrību, aicinājumi?

Atzīšos, ļoti ceru, ka citu valsts simtgadei veltītu iniciatīvu vidū akcija «100 kailcirtes Latvijas simtgadei» kaut vai sava citāduma dēļ taps par vienu no pamanāmākajām. Kaut vai tāpēc, ka tā daudz vairāk nekā jebkura cita mudina mūs visus šeit Latvijā dzīvojošos ieskatīties savai sirdsapziņai acīs un ieraudzīt, cik daudz tajās neremdināmas alkatības, liekulības un melu…