Visapkārt vieni vienīgi iestudējumi – sadzīviskie, mākslinieciskie, politiskie. Nemaz nebrīnos par to zviedru, kas, laimīgi atradis Pierīgā nomaļu pļavu, sajutās kā dabas bērns, izģērbās kails un divvientulībā ar sauli “guva baudījumu sev”, kā teikts kādā senā dziesmā. Uz mirkli izkļuvis no civilizācijas lomu spēlēm, nabadziņš droši vien nemaz nenojauta, ka viņa laimes brīdis tiek iemūžināts telefonā kā netiklības lietiskais pierādījums un iemesls administratīvās lietvedības uzsākšanai. Tātad – lai kā gribētos izbēgt no visādu veidu šoviem, tie mūs panāk, cenšas iemidzināt veselo saprātu, inscenējumu uztiepjot par īsteno dzīvi. Bet vai tad krējuma izstrādājums ir līdzvērtīgs krējumam?

Nupat, 30. maijā, augšāmcēlies krievu žurnālists Arkādijs Babčenko, kas, savu uzskatu dēļ jūtoties apdraudēts Krievijā, drošību bija atradis Ukrainā. Būtu varējis dzīvot mierīgāk, ja tiem katastrofu upuriem, ko viņš uzskatījis par saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem, tas ir, Putina režīma pārstāvjiem, nerakstītu tik izaicinošus un situācijai nepiedienīgus nekrologus. Dienu iepriekš ne tikai A. Babčenko tuvinieki, draugi, Ukrainas iedzīvotāji, bet arī žurnālistu kopienas pārstāvji starptautiskā mērogā apraudāja putiniskās Krievijas pretinieka slepkavību, dodot mājienus, ka slepkava meklējams Kremļa virzienā. Par to, ka virziens ir pilnīgi pareizs, liecināja Ukrainas valdības pārstāvju teiktais pāris minūtes pēc “slepkavības”. Gluži kā vecākajai paaudzei pazīstamajā televīzijas pārraidē «Brīnumu lauks», pēc Ukrainas Drošības dienesta vadītāja Vasila Hricaka teātrālā izsauciena “Arkādij, nāc studijā!” žurnālists, sveiks un vesels, parādījās publikai, nostādot visai interesantā pozā visus tos cienījamos medijus, kas šai viltus ziņai bija noticējuši un sākuši nopietni analizēt situāciju. Šāds farss varbūt derētu melnā humora cienītājiem 1. aprīlī, bet nekādi nepiedien valsts augstākajām amatpersonām, kas šādi vazā aiz deguna visu starptautisko sabiedrību. Starptautiskās preses un vārda brīvības organizācijas «Reportieri bez robežām» pārstāvji asi kritizējuši inscenētos notikumus, paužot, ka Ukrainas spēles ar patiesību ir nožēlojamas. Vai bez šī šova nevarēja iztikt? Tiem, kas nav lasījuši klasisko literatūru, to nesaprast. Ukrainas iekšlietu ministra padomnieks Antons Geraščenko žurnālistiem atgādināja par Artura Konana Doila varoni Šerloku Holmsu, kas arī inscenējis savu nāvi, lai notvertu noziedzniekus. (Lasiet literatūru! Šobrīd hibrīdkarā tā ir aktuāla – krievu diplomāts «Skripaļu lietā» arī argumentācijai piesauca Šerloku Holmsu, bet Londonas pārstāvji citēja «Alisi Brīnumzemē».) Ukrainas Drošības dienesta dotajā video redzams, kā nozieguma organizētājs pārskaita killerim naudu (30000 dolāru) un apgādā ar ieroci. Tātad naudas pārskaitīšana notikusi pirms “nozieguma”. Kāpēc tad nevarēja iztikt bez inscenētās nozūmēšanas un kā tādā veidā tika pasargāts žurnālists? Varbūt vienkārši gribējās izveidot vērienīgāku šovu – tā, lai atceras arī pēc simts gadiem? Dievs nedod, ka tik nepienāk laiki, kad šovs tiks izpūsts no ikdienišķas vizītes, piemēram, pie nodokļu inspektora un ierēdnis sagaidīs ar vārdiem: “Potenciālais valsts nozadzēj, – studijā!”

Lai arī Ukraina ir Krievijas agresijas upuris, varbūt tomēr vajadzētu kritiskāk pavērties uz mūsu netālo kaimiņvalsti un noteiktās situācijās vismaz paklusēt, nevis bāzties par spundi visām mucām. Atbalstot neatkarības centienus, tomēr nevajadzētu aizmirst, ka papildu slogu savu pilsoņu reizēm neapskaužami smagajai dzīvei reāla kara apstākļos rada tās politiskās elites rekordaugstais korupcijas risks (reitingā trīs gadus kulstas ap 130. vietu). Varbūt būtu laiks arī publiski pajautāt, kāpēc bijušais brīvības simbols un Ukrainas prezidenta kandidāte, vēl pirms pavisam neilga laika neapšaubāma savas valsts patriote Nadija Savčenko sēž Ukrainas cietumā un badojas?