Pirmdienas rīts sākās ar Romas pāvesta vizīti Latvijā. Man gribas domāt, ka tas ir likumsakarīgi: arī mūsu valsts  himna taču sākas ar vārdiem „Dievs, svētī Latviju!” Saprotams, ka ir lietas, ko Dievs dara pats, un ir lietas, ko uztic  citiem – saviem vietniekiem Zemes virsū – ticīgajiem savās konfesijās, ikvienai saprātīgai būtnei Visumā, ikvienā valstī un sabiedrībā. Tas, ko sacīja Pāvests, ir patiesi, labi, gudri un apgaismojoši vārdi! Pavisam cits jautājums – cik bieži mēs tos sadzirdam, sekojam tiem visos savos darbos, vārdos un domās…

Savukārt, sagaidot augsto viesi, mūsu Prezidents sacīja, ka stipra valsts nav iedomājama bez stiprām ģimenēm. Ticība, cerība un mīlestība ir pamati, uz kuriem to būvēt. Tieši ģimenē sākas mīlestība un cieņa vispirms pašam pret sevi, tad – pret līdzcilvēkiem, sabiedrību. Vai mums šajās jomās viss ir kārtībā? Nebūt ne! Piemēram, Liepājas arodskolā, kuras audzēkņi tagad sūdzas par svaigā gaisa trūkumu, jo visiem logiem noņemti rokturi, cēlonis nebūt nav direktora pārsteidzošais rīkojums. Ja taisnība skolas vadībai, tad taču viss sākās ar jauniešu bezatbildību, tukšās pudeles metot ārā pa logu un tādējādi bojājot zemāk esošo jumtu. No kurienes šie jaunieši nāk? Taču jau no ģimenēm: gan no tām, kurās visu sakopj un kārtību uztur vecāki, gan no tām, kur par kārtību nezina vispār neko… Neba nu visi bērnu namos mituši, kur, varbūt ne katru iemāca cienīt  gan sevi, gan citus! Pirms jēdziena ”Man pienākas” ir jāiegaumē un jāapzinās  ”Man ir pienākums”, un tikai tad mēs varam kaut ko gaidīt vai pieprasīt no citiem. Ja gribam par cilvēkiem saukties un būt.

Latvijā vēl arvien ir daudz cilvēku, kuru dzīves caurauž trūkums, augsto viesi uzrunājot, sacīja mūsu Prezidents. Man būtu gribējies uz to pajautāt, kā viņš pats ir reaģējis, kad Saeimas pieņemtie likumi un valdības lēmumi aizvien paplašina plaisu starp turīgajiem un trūcīgākajiem iedzīvotājiem? Izmanto iespēju paklusēt? Vai tas ir godīgi? Ja nē, tad esam melīga sabiedrība ar atsevišķiem godīgajiem . Vai arī otrādi… Vai Dievs to nezina, un Pāvests – nedzird? Varbūt viņi – pavisam augstākajās augšās  –  ir  pārliecināti, ka cilvēkus saliedējošais un vienojošais darbs veicams mums pašiem? Ar sevi, saviem bērniem un mazbērniem – visa  mūža garumā mācoties, kas ir morāle un ētika. Redzēt līdzcilvēkus, pasniegt roku grūtā brīdī ir sarežģītāk, nekā pustukšajā valsts kasē atrast un piešķirt naudu  te Aglonas bazilika sakārtošanai, te Pāvesta vizītei, u.tt., Vienlaikus neaizmirstot deklarēt, ka Baznīca ir „šķirta no valsts…” Varbūt „nošķiram”  arī slimos un trūcīgos, aizmirstībai nolemtos  – arī viņu vajadzībām taču naudas allaž pietrūkst…

Pāvests uzsvēra, cik liela nozīme ir priekam: “Ir patiess prieks, ka varu būt pirmo reizi Latvijā un šajā pilsētā, kura, tāpat kā visa valsts, ir piedzīvojusi spēcīgus sociālos, politiskos un ekonomiskos un garīgos pārbaudījumus, kas saistīti ar atdalīšanos un konfliktiem pagātnē, bet šodien tā ir kļuvusi par vienu no galvenajiem kultūras, politikas un ostu centriem šajā reģionā.” Varbūt ar mani, ar mums kaut kas nav kārtībā, ja neprotam priecāties tāpat kā cilvēki no malas?

Kultūras un mākslas pārstāvji, arī mūziķi, visa tauta kopā ir guvuši lielu atzinību ārvalstīs. Latvija, dainu zeme ir pratusi savas vaimanas un sāpes pārvērst par dziesmu un deju. Ikdienā man tas nesanāk – ir jānāk cilvēkam no malas un tas jāpasaka – skaļi un pārliecinoši! Tā, lai kaut uz brīdi aizmirstas ikdienas nesaskaņas, sadzīves grūtības, un lai latvieti par to neviens neapsaukā par tūtiņdreijeriem vai dejojošiem muļķīšiem pastalniekiem… Latvija ir tapusi par mierpilnas sadzīvošanas vietu:.  “Jūs ļoti labi apzināties savas iegūtās un atgūtās brīvības cenu. Tā ir brīvība, kas kļuva iespējama, pateicoties saknēm, uz kurām jūs esat balstīti,” sacīja pāvests.

Citējot Zentas Mauriņas izteikumu „Manas saknes ir debesīs”, viņš atgādināja ikvienam no mums, ka Dzīvei ir ne vien horizontāle (ikvienam gribas ēst, arī kaili un basi nevaram atļauties staigāt mūsu platuma grādos), bet arī vertikāle, uz kuru jātiecas. Tikai tad veidojas Zemes un Debesu saskaņa un notiek nepārtraukta mijiedarbība.

Mēs protam saredzēt tālāk par ikdienas sīkumiem, spējam tiem pacelties pāri, un tas ir mūsu patiesais garīgais spēks! Mums neviens nav jābaida, žvadzinot ieročus.  Mums nav pasaulei jāmelo starpvalstu līmenī, nav jāizliekas par gudrākiem, godīgākiem un taisnīgākiem – mums tikai jāiemācās tādiem būt. Visos līmeņos. Paldies Pāvestam, ka mums par to atgādināja., sakot: „…mans svētceļojums šajā zemē, lūdzot no Dieva, lai viņš turpina pavadīt un svētīt jūsu darbu šīs nācijas labā.” savu uzrunu tikšanās laikā ar Valsts prezidentu noslēdza pāvests.